Radošā laboratorija
Laboratorijas darbi ievērojami pavirzījušies uz priekšu. Manā galvā beidzot kaut kas saslēdzās, un tagad man ir VĒRTĪGA IDEJA. Tālāk tikai jārušina darbi uz priekšu.
Beidzot varu mazliet atslābt un paskatīties apkārt, kas tad vēl šeit laboratorijā notiek. Mēs esam ļoti starptautiska brigāde. Dalībnieki ir dažādu kultūru un tautību sajaukti visneiedomājamākās kombinācijās. Ir viens puika, kas izskatās pēc japāņa, bet ir japānis tikai pa pusei un vispār dzīvo Šveicē. Ir pusis, kas vienlaicīgi ir gan no Slovēnijas, gan Kanādas un Lielbritānijas. Vēl mums ir izraēliete, kas dzīvo pašlaik Londonā. Viņa internetā nemitīgi lasa ziņas par notikumiem Libānā un sūta e-pastus uz mājām Izraēlā. Vēl ir amerikānis, vāciete, kam ir kaut kāds sakars ar Ameriku, vēl pāris cilvēki no Šveices, rumāniete. Bet vispār visi ir daudz ceļojuši, gadiem ilgi dzīvojuši tālās zemēs, pat grūti pateikt, kas tad viņi ir un no kādām zemēm nākuši.
Divus vakarus mums bija tā sauktās prezentācijas. Rādījām savus darbus, stāstījām par savu mākslu. Visi laboratorijas dalībnieki ir tiešām spēcīgi mākslinieki. Darbi tādi, ka var tikai apskaust - objekti, instalācijas, keramika, vides māksla, zīmējumi, gleznas, video, foto, grāmatu dizains.
Laboratorija mums ir laukā, teltī zem priedēm. Uz galdiem kaudzes ar skiču blokiem, grāmatām, laptopi, vadu mužekļi, kafijas krūzes, saburzītas salvetes, flomasteri un zīmuļi. Trīs reizes dienā visa šī bagātība tiek pastumta kaut kur malā un uz galdiem tiek sakrautas kartupeļu un kotlešu bļodas, salāti, maize, sviests un kefīrs. Ēdieni ir kā pie vecāsmammas laukos. Ar visām latviskajām miltu mērcēm un biezpieniem. Visi ēd un nesūdzas. Sarunas ir galvenokārt angliski, bet pa vidu jaucas arī franču, vācu un latviešu valoda. Dīvaini, ka nav nekāda iemesla runāt krieviski. Tas tāpēc, ka starp mums nav ne lietuviešu, ne igauņu.
Un, jā, vispār es tomēr jūtos labi šajā vidē. Tikai pirmās dienas bija pārāk liels sasprindzinājums dēļ ideju medībām. Tagad vajadzētu kļut vienkāršāk. Tikai jāstrādā un jāstrādā.
Brīžiem man tomēr gribētos kaut arī es būtu tāda... mazliet starptautiskākā vai kā. Nu, lai man arī būtu savs laptops un savi daži Londonā nodzīvoti gadi. Bet es esmu tik ļoti latviska, tik nopietna un mazliet melanholiska, un krietnu laiku savas dzīves esmu pavadījusi Latvijas laukos. Esmu tāds augu un mājdzīvnieku cilvēks. Pilsēta un vadu mudžekļi mani mulsina. Es neprotu datoram pieslēgt projektoru, piemēram. Varbūt tāpēc man ir veselīgi būt kādu laiku kopā ar cilvēkiem, kas ir ašāki un starptautiskāki par mani. Tādi, kas nebaidās pamest mājas un doties nezināmos tālumos uz svešām zemēm, apmesties pārapdzīvotās pilsētās, radošās komūnās, dzīvokļos, kur virtuve jādala ar svešiem cilvēkiem. Man šķiet, ka viņi ir cīnītāji un uzvarētāji pat ja uzvara nav uzreiz nemaz tā saskatāma.
Jā, laikam man patiešām ir nepieciešama kāda deva viņu brīvības un ātruma. Citādi es drīz varētu pārvērsties par kādu augu vai mājdzīvnieku. Un tad man vairs nebūtu izvēles.