Svinu vasaru katru dienu - karstumu, sauli, puķes, smaržas. Katru rītu, kad mostoties mana istaba ir pilna ar saules gaismu, tā saulainā sajūta tik ļoti atgādina senus bērnības rītus, kādas citas vasaras, kad dzīve vēl bija tikko sākusies, visas sajūtas bija tik stipras, nepierastas, vasara bija visa gada lielākais dārgums. Bet vakaros, kad mēs ar suni dodamies garā pastaigā pa parku, tad man vasara patīk arī kā pieaugušajam - patīk sajust biezo, zaļo tumsu gravas dziļumā, upes brūnajā ūdenī, gaidīt nakti, piedzīvot vieglas vakara skumjas, skatīties, kā debesis lēnām aizveras pēc saulrieta, domāt par sevi, par citiem, par dažādiem laikiem.
Dienas ir garas, es vēlu eju gulēt, mēģinu mosties agri, man gribas visu piedzīvot un neko nepalaist garām. Un traki karstajās pēcpusdienās, kad uznāk laiska miegainība, es turos tai pretī, lai tikai būtu nomodā, lai varētu redzēt vasaru un būtu tajā iekšā.
Vakarpusē es eju uz upi peldēties. Jāiet labs gabaliņš, ja grib iet pa godīgu ceļu. Var jau arī iet pa taisno, bet tad jālien cauri brikšņiem un jākāpj lejā ielejā pa svešām pļavām, kur nav par sīkas taciņas. Bet iešana ir to vērta, jo upe tagad ir maiga un dzidra, peldoties var skaidri redzēt visus akmentiņus upes dibenā un ūdenszāles un kādu nogrimušu kolas pudeli. Mīksts ūdens - tā teiktu mana vecāmamma. Viņas mājās mēs vasarās kādreiz mazgājām matus un drēbes upes ūdeni, nekad tajā, kas nests no akas, jo tas bija "ciets". Upes ūdens bija dzeltenīgs un maigs, un mati pēc mazgāšanas bija mīksti, slideni, vijīgi.
Peldoties upē, kur seklumā pie krasta plunčājas mazpilsētas bērni, es atceros "mīksto" ūdeni upē pie vecāsmammas mājām, un man šķiet, ka atkal peldu ūdenī, kas dara labu matiem un drēbēm un visam, kas tajā tiek mazgāts. Varbūt tāpēc, soļojot mājās ar slapju peldkostīmu un dvieli rokās, žāvējot mitrām smiltīm aplipušās pēdas un apdomājot iespēju nočiept kādā dārzā ķiršus, dungoju pie sevis kristiešu dziesmas. Piemēram, šo: "Mazgā mani, Kungs, šai upē, tīrā ūdenī dvēsli manu..."