Vakar biju Rīgā, darbojos, kārtoju svarīgas lietas, pirku vasaras kleitas. Vēl es gribēju nopirkt grāmatas arī, divas reizes iegāju grāmatu veikalā, bet neko nespēju izvēlēties. Man visu gribas. Visas grāmatas. Ar pavisam nedaudziem izņēmumiem. Pat tās grāmatas, kuras man jau ir. Vakar bija tā, ka staigāju gar plauktiem, taustīju vāciņus, lasīju anotācijas, cilāju vieglākas grāmatas un smagākas, un nespēju izšķirties. Kādas desmit grāmatas man gribējās pilnīgi neizturami, bet naudas sanāca tikai vienai vai divām, un tā, ziniet, ir izsmalcināta spīdzināšana - izvēlies nu no desmit grāmatām vienu! Neizvēlējos neko. Es tā nevaru.
Vasarā vajag īpašas grāmatas. Vasara garšo pēc tā, kas šajā laikā tiek lasīts. Ziemā tā nav. Var lasīt visu, un nekādas garšas tas neietekmē. Bet vasaras lasīšana ir pavisam citāda, tā ir smalka un trausla būšana. Var gadīties, ka kaut ko nespēj palasīt un viss, kaut arī tā ir laba un vajadzīga un visnotaļ cienījama grāmata, bet nu neiet iekšā tas teksts un cauri. Vai arī pēkšņi ar pārsteidzošu vieglumu un prieku izlasi kaut ko, kas vienmēr šķitis pārāk sarežģīts, un brīnies, kā visam esi tik ļoti dzīvojis līdzi, gluži vai pats pārvērties par grāmatu. Vēl dažkārt gadās, ka pēkšņi viss sakrīt - laika apstākļi, diennakts stunda, mirkļa noskaņa un izlasītie vārdi - un tad notiek kaut kas brīnumains un smalks, grāmata saplūst ar vasaru, ar laiku, ar tevi pašu un pat pēc gariem, tumšiem ziemas mēnešiem pēkšņi atceries - jā, tā bija tā vasara, kad lasīji tieši to grāmatu.
Bet man nu laikam vajadzēs pagaidām izlīdzēties ar noputējušu klasiku un paslepus darbiniekiem nočieptiem Avon kosmētikas katalogiem. Un mana vasara garšos pēc Moema, Golsverzija, Hemingveja un antioksidējošiem nakts krēmiem.
Dārgais cibiņ, ko tu lasi vasarā?