Dzīve muižā. XXI gadsimts.
Vasara pilnā plaukumā. Gar muižu jau no paša rīta rūcinās zāles pļāvējs, bieza, tumša zāles un eļļas smaka kāpj mājā iekšā pa visiem logiem. Traktors skraida no pagalma uz lauku, no lauka uz pagalmu, ved baļķus, dēļus, pagales. Tas viss būs Jāņu ugunskuram.
Bet kamēr es te istabā klabinu e-pastus, man aiz loga divas seksīgas meitenes īsos šortiņos krāso nojumes jumtu. Viena sēž jāteniski uz pašas jumta kores un ar lielu otu šķiež brūnu krāsu uz visām pusēm. Otra meitene pļāpā pa mobilo. Vēl aiz loga ir liels mocis. Uz tā tūlīt uzsēdīsies omulīgs vācietis un aiztrauksies Kurzemes ceļos.
Tikmēr es nepacietīgi gaidu ierodamies virtuves komandu, lai beidzot tiktu pie brokastīm. Man, lūdzu, karstamizi ar šampinjoniem un salātus. Kafiju ar pienu.
Un tad jau būs liela diena, darbi, iešanas un nākšanas. Patiesībā jau kopš vacās muižas laikiem nekas daudz nav mainījies, tā pati rosīšanās, tikai izzuduši visādi tur spriguļi un abras, tagad ir trimmeri un motorzāģi, un dīzelis un benzīns. Mazliet citas smaržas. Citādi viss ir gandrīz pa vecam. Un dators stāv tajā istabā, kurā kādreiz bija muižkunga darba kabinets.