Ir labi. Tāds patīkams gurdenums. Pilna galva visādām domām. Sajūta tāda, ka būtu jāsāk viss no sākuma. Un tā jau arī ir, jo dažas ilgi gatavotas un gaidīta lietas nupat ir laimīgi pabeigtas, un tagad ir īstais laiks kādam jaunam sākumam. Man ir mazliet vairāk laika kā parasti. Iegūto laiku tērēju klīstot pa ainavām un ļaujot, lai iztēle skrien, kur deguns rāda. Pastaigājoties pa Parku, sarunājos ar iedomātu psihoterapeitu, kurš brīžiem pārvēršas par vēl jo vairāk iedomātu klostermāsu vai kādu no skolas laika draugiem. Es viņam (viņai, viņiem, viņām) stāstu par to, ka man galvā ir pārāk daudz iedomas, visādas fantāzijas un sapņi, ka es nevaru saprast, vai tas ir labi, vai nav par daudz tā visa. Saku, ka gribētu skaidru prātu, spēju pamanīt būtisko un saprašanu par vissvarīgāko. Jā, saprast es gribētu gan. Bet tikko man jau sāk likties, ka tūlīt, tūlīt kaut ko sapratīšu, ka būtība un prāta skaidrība ir tepat tuvumā, tā uzreiz atkal no nekurienes izlec kāda iedoma, klāt ir iztēles psihoterapeits ar kārtējo jautājumu un iecietīgi ieinteresētu sejas izteiksmi, un būtība noslēpjas fantāzijās.
Zinu, ka man tagad jāsāk domāt jauni tēli. Bet pagaidām vienkārši spēlējos.