Līnai. Otrā krstā.

Vakarā pēc kristiešu koncerta iet kājām mājās no Āgenslana, divatā zaļā, slapjā tumsā. Līna nekādi nevarētu būt mana meita, bet kaut kādā ļoti sarežģītā apstākļu ķēdē, skrienot cilpu pa cilpiņai, pie manis ir nonākusi kāda daļa atbildības par viņu. Vairāk gan Dieva kā cilvēku priekšā. Un, ejot zaļā tumsā, divatā, no Āgenskalna uz mājām, man būtu gribējies, kaut es mazliet vairāk spētu ar viņu runāt. Es kaut ko jautāju un viņa atbild īsi, bet no savas puses nekādus jautājumus neuzdot. Viņai ir sešpadsmit gadi. Bet ne jau tam ir nozīme. Starp mums ir pilnīgi bezcerīga, nekādi nepārvarama savstarpējas nesajušanas upe, un pāri netiek ne mana labā griba, ne viņas rāmā pielaidība. Es ļoti labi zinu, ka ne jau manas sarunas viņu iepriecina. Līna būtu daudz iepriecinātāka, ja es viņai uzdāvinātu kādus latus 30-50 un viņa tādejādu būtu tikusi tuvāk savai sapņu NOKIAi. Lūk, šāda veida atbildības uzņemšanās viņai būtu daudz patīkamāka kā mani centieni pierādīt, ka sava daļa laimes ir arī, ejot zaļā tumsā, sajust sava ceļabiedra domas. Bet nevar neņemt vērā arī to, ka man IR savs mobilais un tas, iespējams, vēl mazliet saduļķo upi starp mums.

Un tad kādā brīdī, kaut kur šaurajās Pārdaugavas ieliņās, līkumojot starp peļķēm asfalta grambās un mēģinot turēties blakus Līnai, es pēkšņi saprotu, ka patiešām ir iespējams tā iet līdzās arī savam bērnam, vienalga, cik vecam, un sajust, ka pa vidu ir viena vienīga duļķaina un sāpīga nesajušana. Bez jebkādiem tiltiem, takām, gaismas stariem un slepenajām pazemes alām. Bez cerībām mazā, baltā laiviņā aizairēties līdz otram krastam, apskauties un pateikt: "Viss būs labi, mīļā. Viss būs labi..."