Esmu šausmīgi nogurusi un raudulīga. Bet jūtos labi. Pat ļoti labi. Tikai sadomājos te visādas lietas.
Jocīgi, ka es ar jums runāju tā it kā jūs man būtu draugi un paziņas. Patiesībā jau nekā nav. Nekādas tur draudzības un pazīšanās. Ar dažiem izņēmumiem. Bet sazin kādu iemeslu dēļ sarunājos ar jums tā it kā man jums būtu kaut kas ļoti būtisks jāizstāsta. Citiem es neko tādu nestāstu. Par to sēdēšanu pie kamīna ar skolas laika mīlestību, piemēram. Un par to, kā domāju tēlus. Un ja es jūs satiktu, un jūs būtu mani draugi un paziņas, droši vien man nenāktu ne prātā jums ko tādu stāstīt. Ļoti dīvaini tas viss ir. Droši vien tas nav veselīgi.
Vēl brīžiem ir tā, ka man pietrūkst jūsu stāstu. Kad jūs neko nerakstāt vai tikai pārkopējat tās stulbās ziņas un visas frendliste ir pilna tikai ar idiotiskiem teikumiem, kas nav ne smieklīgi, nekā, tad man šķiet, ka esmu laikam jūsos iemīlējusies kaut kā neveiksmīgi un nelaimīgi, un simts gadus jums mani nevajag, ja jau jūs tādu sviestu rakstāt. Jā, es visu uztveru ļoti personīgi. Un, ja kāds jo jums uzraksta kaut ko garu un skaistu, man vienmēr šķiet, ka tas mazliet ir arī man rakstīts. Un, ka jūs mani arī mazliet mīlat.