Vēl es šodien mazliet spēlēju viesnīcās. Pamostos viesu mājas istabā, tad eju pastaigā, vēlāk brokastoju tuvējā krodziņā. Izvēlos galdiņu, kurš man patiktu, ja būtu šeit nejaušs apmeklētājs, to, kas rītos ir visvairāk saulē. Ja nespēlētu nejaušo apmeklētāju, droši vien sēdētu stūrī pie krāsns, kur no virtuves mani var vismazāk redzēt. Man pasniedz salātus un karstmaizi, pēc tam dzeru kafiju, lasu grāmatu, kas ērti atstutēta pret maizes groziņu. Vēlāk savā istabā zīmēšu ilustrācijas, pa īstam kā vecos laikos ar tušu un smalku spalvu, pat neatceros, kad pēdējo reizi būtu ko zīmējusi ar tušu. Tomēr roka klausa vēl arvien. Man ir jau septiņi gatavi zīmējumu un divi vēl jāuzzīmē. Tas, kā spalva skrapst pret papīru, ir ārkārtīgi iedvesmojoši. Un tā svinīgā spalvas mērkšana tušā. Skaisti. Vecmodīgi. Esmu vecmodīgs viesis mazā lauku viesnīciņā. Un būšu tāds visu šo dienu līdz pašam vakaram. Tāds viesis, kas zīmē un brīžiem kaut ko pieraksta dienasgrāmatā. Ceļojuma iespaidus, piezīmes par ainavu un laika apstākļiem. Pieklājīgi sveicinos ar darbiniekiem un esmu nemanāms un kluss. Man pašai tāds viesis ļoti patiktu.