Manā bērnībā miruši putni nebija bīstami. Tos pat varēja paņemt rokās. Ļoti prātīgi jau nu tas nebija, bet liels ļaunums no beigtiem putniem arī necēlās. Laukos mēs ar kaimiņu bērniem spēlējām kapiņos. Svinīgi apbedījām pļavās un dārzā atrastas mirušas peles, kurmjus, putniņus un pat vaboles, ja nozīmīgāks mironis neatradās. Zvēru kapiņi mums bija iekopti zem kaimiņu ceriņkrūmiem. Katram zvēriņam un putniņam svinīgi tika izraksts savs kaps, un mirušais tajā gūlās ietīts svaigi saplūktās lapās. Virs kapa mēs uzbērām mazu uzkaliņu, atbilstošu mirušā izmēram, izrotājām to ar akmentiņiem un raibām puķēm. Vasaras vidus siltajos rītos zem ceriņiem bija krēslaini un vēsi, zeme bija mazliet mikla, tumša un smaržīga, mēs patiešām mazliet skumām par katru mirušo, un satraucoši arī tas viss bija.
Reiz netālu no mājām mēs atradām beigtu šuneli. Nelielu, gaišu sunīti ar sprogainu kažoku. Vēl iepriekšējā dienā kāds viņu bija redzējis skraidām gar šoseju. Laikam mašīna bija sabraukusi. Beigtais sunītis gulēja zālē pie bērzu birzs, ceļa malā. Naktī bija lijis lietus, kažoks bija savēlis un saplacis, šunelis gulēja kā gaišs, sapinkājies zāles kušķis. Es nevarēju pieiet viņam klāt. Stāvēju un skatījos pa gabalu. Kaimiņu meitene Ilona, ar kuru vasarās bijām labākās draudzenes, drosmīgi piegāja pie suņa, paskatījās, neko nesakot atkal pagriezās un nāca uz manu pusi. "Es laikam šoreiz nevarēšu... izpildīt pienākumu." Viņa to teica lēni un ļoti nopietni. Un man neizsakāmi kļuva žēl, ka esam tik vājas un bailīgas, nevaram apglabāt balto sunīti, un viņam beigtam jāmētājas ceļmalā. Reizē bija arī bail, likās, ka suns varētu mesties kājās un skriet mums pa ceļu pakaļ, savēlies un briesmīgs, miris un tomēr bīstams. Kāds no pieaugušajiem suni apraka. Ne jau kapiņos zem ceriņiem, bet droši vien turpat ceļa malā. Vēlāk es vienmēr atcerējos to vietu pie bērziem, negāju tur, nekāpu tajā zālē.