Kā gribētos tā cēli aizsoļot pa gurkstošu sniegu ar vienu vienīgu, ne pārāk piebāztu mugursomu. Kājās stilīgas bikses ar daudzām kabatām - tādas kā no Baiļu faktora. Zābaki biezām zolēm un vareniem protektoriem, galvā kepons ar ierullētu nagu. Forši būtu. Sabāztu rokas jakas kabatās un soļotu. Somā zobu birste, zeķu pāris un Bībele. Un pase.
Bet tagad - maisi un panckas, krūšturi tādi un šitādi, kabatlakati, salvetes, krēms acīm un kondicionieris matiem, nagu vīle, sausās zupas un šokolādes konfektes. Ufff. Tas vis nav svarīgi. Tomēr tas pieder pie ķermeniskajām lietām, kas velkas līdzi un ir jāpiecieš.
Būs jau labi. Tur galā gaida kalni. Es īsti nezinu, kur dodos. Tur tuvumā vajadzētu būt kalniem, man šķiet. Ļoti ilgojos redzēt kalnus. Kaut vai tālumā, kaut vai garām braucot.
Un vēl es gaidu stiprinājumu. Dvēselei. Uz to ceru visvairāk.
Un vienā mazā kabatiņā, ceļa somas pašā stūrītī, jūs visi man arī esat iestūķēti līdzi. Mēģināšu par jums tur iedomāties. Varbūt jums tas noder. Atā.