Bildi uzgleznot paspēju. Kaut arī svētdienas pēcpusdienā ļoti gribējās padoties, zvanīt galeristei un teikt, ka nepiedalos. Tomēr nezvanīju. Projām vedot, bildei bija vēl viena slapja mala. Nolakot arī nepaspēju. Nu nekas. Man šķiet, ka tā nav tāda bilde, kuru kāds varētu gribēt iegādāties, droši vien pēc izstādes varēšu vest mājās un lakot pēc sirds patikas. Pašai gan šī glezna patīk. Tā ir par mani. Pat to, kā es sevi iztēlojos. Par iedomām un mazliet arī par to, kā viss ir patiesībā.
Un tagad ir šis skaistais un labais rīts, nekur jāiet un jāsteidzas. Būtu jāsakārto darbnīca, tur rīta agrumā kaķis saplēsa vāzi, vēl arvien visa grīda slapja un stikliem piebārstīta. Ai, nu ko tur, rīts ir lielisks, es tūlīt saņemšos un sākšu atkal dzīvot ātrāk, saslaucīšu stiklus, rakstīšu svarīgas vēstules, vis būs kā parasti.