Kamēr klausījos sniegavīru dzeju, rokas nosala tā, ka vēl tagad nevar atsilt. Jocīgi. Pašai karsti, bet rokas salst. Varbūt tas bija burvju saldējums? Varbūt pārvēršos sniegavīrā? Vispirms rokas, tad viss cits arī palēnām.
Ja es būtu sniegavīrs, gribētu stāvēt kaut kur augstu un skatīties tālumā. Piemērām, tādā vietā kā Āgenskalna sporta centra terase. Aukstās un saulainās ziemas dienās Rīga no turienes izskatās traki skaista. Kā šorīt, kad viss tālums balts un sudrabains, zilas ēnas, virs visiem skursteņiem slīpi dūmu mākonīši. Tik daudz gaismas! Tikai skatīties un skatīties.
Pagaidām gan neesmu nekāds sniegavīrs, bet parasts krāsotājs, kas jau otro dienu mēģina vienmērīgi noklāt 80 x 100 cm lielu laukumu, un vēl arvien nekas nesanāk. Tagad gaidu kad nožūs jau kāda sestā kārta. Tad domāšu, ko tālāk darīt un kā. Nav jauki gleznot, ja uz priekšu trenc termiņš. Tad un tad jābūt gatavai bildei. Un kaut pakaries. Bet fons tikai taisa savas stulbās raibās svītras.
Nē, nu trakums, kā tās rokas salst! Jāmēģina kaut kā sasildīt, lai var tomēr gleznot.