Nakts nāk virsū, pulkstenis sit...
Ak, kungs, kāds vakars, kāda nakts! Nē, ziema nav nemaz sliktāka par ziedošu pavasari, dažbrīd tās sajūtas ir tieši tādas pašas. Tāpat sāpīgi un skaisti. Droši vien tur vīns arī pie vainas. Varētu tā runāt un runāt... Trauki aiznesti, rēķins samaksāts, viesmīlis nemierīgi dīdās, gaida, kad iesim prom, bet mēs tikai runājamies un runājamies, jo mums jau nekur nav jāsteidzas. Laiks skrien uz atpakaļ, tad lec uz priekšu, nav nekādu robežu, nekādu noteikumu. Ar, kungs, cik labi.
Mājās gan cilpoju kā zaķītis. Palēkdamies. Pa Liepājas ielu, gar baznīcu, gar morgu (mūžīgo mieru dod viņiem...), dzelzceļam pāri, šosejai pāri, iekšā mazās ieliņās, uz mājām. Nesalst vairs. Labi ir. Ak, kungs, cik labi.