Bailes, jeb stāsts par sauļošanos
Saprotiet, man ir bail no solārijiem. Tā kaste mani šausmina. Cik vien iespējams, izvairos tajā līst iekšā. Ciešos līdz pēdējam, un tikai tad, kad āda ieguvusi jau vairs pat ne baltu, bet gan zaļganu nokrāsu, saņemos un piesakos uz piecām minūtēm solārijā.
Vakar saņēmos pirmo reizi šajā ziemā. Un arī tikai tāpēc, ka bija ilgi jāgaida līdz vingrošanai. Citādi nebūtu gājusi. Bet tad, ziniet, parādās tāda izaicinājuma sajūta. Es to varu. Visi var, kāpēc gan es nevarētu izturēt tās dažas minūtes zilajā gaismā. Tas nekas, ka kājas un rokas trīc tā, ka pirms sauļošanās nespēju nemaz iezieķēties ar krēmu. Es varu, es to varu! Es tikšu galā. Turklāt tad, kad naudiņa jau samaksāta, ir ļoti kauns iet pie administratores un teikt, ka, atvainojiet, es tomēr nesauļošos.
Un tad es rūpīgi izpētu visas tās pogas, un izdomāju plānu, ko darīšu, ja man ļoti nepatiks un gribēsies mesties ātri projām. Nospiedīšu šo podziņu un bēgšu. Tā, te ir ventilatora podziņa, ja būs pārāk karsti. Gandrīz vienmēr ir pārāk karsti. Man patīk vēsi solāriji.
Ielienu kastē, kājas trīc, rokas neveikli grābsta podziņas. Iekvēlojas zilā gaisma, iešņāca ventilators, es ciešos šausmās sasprindzinājusies, gatava kuru katru brīdi laisties lapās. Un gandrīz tūlīt šausmas arī pierimst. Tāds pēkšņs atslābums, miers. Ak, nu, protams, ka nekā briesmīga nav. Nav ne ļoti karsti, nekā. Tīri jauki. Nieks vien ir tās piecas minūtes. Paiet gluži nemanot. Tikai vāku gan es vienmēr drusciņ pieturu ar vienu roku, tā, lai justu to spraudziņu starp virsmu, uz kuras guļu, un vāku. Neuzticos es tādiem vākiem. Ja nu kas. Tomēr drošāk.
Pēc tam gan jūtos varonis. No piecām minūtēm solārijā nekādu brūnumu iegūt nevar. Tomēr man šķiet, ka es esmu kļuvusi neparasti skaista. Varonīga un daiļa.