Tik jauka diena. Tāds mazs gabaliņš manas dzīves. Nekā īpaša, pavisam nenozīmīga svētdiena. Lielais baltums aiz loga, sarma kokos, dūmi, sniegs. Patīk man tāda ziema kā tagad, sausa, dzeloša. Nekustīga ainava, tikai pa kādai mašīnai aizbrauc pa ielu. Krāsns kurināšana, klepus no dūmiem. Sanesu malku no pagraba pie krāsns, lai pažūst, tādas slapjas pagales nezin kādēļ. Kafija, vēlas brokastis, pusdienas vispār aizmirsu paēst. Negribējās arī. Trauku mazgāšana, televizors murkšķ pusdienlaika filmu, vēl kafija, mazliet datordabu. Līna tikmēr mazgā matus, ilgi pucējas un krāsojas, šonakt viņai tusiņš. "Gulēt nemaz neiešu, no rīta pa taisno uz skolu."
"Grūti nebūs tā?"
"Nē, es esmu pieradusi. Varbūt, ja iedzeršu... Ai, es baudu jaunību."
Pēc pāris mēnešiem viņai būs astoņpadsmit gadi. Tagad ir viņas jaunība. Viņa man pajautā, vai drīkst iet laukā uz terases pīpēt. Ko es varu viņai pateikt. Lai jau pīpē.
Vakarā pavadu viņu uz autobusu. Autoostā ilgi gaidām viņas draudzeni, un tad Līna kopā ar Zani pašapzinīgi aizsoļo. Tik ļoti sveša patiesībā. Nezinu nemaz, kas mēs viena otrai esam un kas būsim, kad viņai būs astoņpadsmit.
Pēc tam - baznīca, dziedāšana, bučas un apskāvieni, miers. Kyrie eleison, Christe eleison, Kyrie eleison. Par Līnu, par mammu, par tēti, par brāli, par pasauli. Visusvētākā Jēzus Sirds, apžēlojies par mums, Bezvainīgā Marijas Sirds, apžēlojies par mums.
Ziemas nakts, sastingusi ainava, siltas gaismiņas logos, dārzos klusums, pat suņi nerej, ledus skan zem kājām. Mājas, tēja, krāsns. Viss. Vakars cauri. Tūlīt sāksies rītdiena.