Vienīgi tagad visādas sen aizmirstas ainas un cilvēki vandās pa galvu. Laikam tomēr bij noderīgi izlasīt to visu, jo tā tomēr ir mana dzīve un es daudz ko no tā visa biju aizmirsis. Tagad skatoties atpakaļ daži periodi gan šķiet nedaudz dīvaini. It īpaši pirmie cibas gadi - viss ir sūc un viss ir DAMN un daudzpunktes... Tad sākās meitenes. Tiešām viena pēc otras, reizēm divas, bet nekad nebij labi. Ak, neapmierināmais es. 

Un tad pienāca 2007.gada marts un priekš manis iestājās jauna ēra un viss, kas bijis pazuda(cibu ieskaitot). Varbūt man vajadzēja šos gadus, lai pazustu no sociālās vides, lai parādītos atkal nedaudz citā veidolā. No otras puses es tagad saprotu, ka ja arī es rakstu nedaudz savādāk, tad būtībā tas viss ir tie paši vēži citā kulītē, bet es rakstu un rakstīšu. Laba sajūta.