Pasaka par Piķamici
Reiz bij ķēniņš Piķamice

Kam sauli nesa sceptrespice

Bij viņa valsts kā zaļi mauri,

Tik lieli, ka tiem izskriet cauri

Trīs gados aeroplāns spēja,

Ja nebija pārāk liela vēja

Reiz logi krēslā bija zili

Un ķēniņš staigāja pa pili,

Bij sācis spriest par zemes gaitu,

Par cilvēkiem un zvaigžņu skaitu,

Viņš sajutās pat drusku skumīgs

(Varbūt bij mielasts pārāk tumīgs)

Un kakta rāvās, bārdā murkšķot.

Pa galvu domas skrēja spurkšķot

Un zibot ķērās cita citā:

“Kādēļ vis norit tā, ne šitā?”

Ar pirkstu mutē tā kā zēniņš

Tik ilgi nostāvēja ķēniņš

(Bij pārāk grūta lielā mīkla)

Līdz atradās aiz zīda tīkla,

Ko galma zirneklis bij audis.

Pa āru ilgi kliedz ļaudis

Pa malu malām majestāti

Sauc ministri uz augsto 'rati,

Pa nakti spožas lāpas jaucas,

Bet Piķamice neatsaucas.

“Kā varu apsēsties es tronī,

Ja jēgas nav man šaubu jonī,

Kas nikni ķeras cita citā -

Kādēļ viss norit tā ne šitā ?”

Tā stāvēja viņš līdzīgs skalam

Līdz sakalta un bij pagalam.

Lūk pasaka par Piķamici.