Atkal nedaudz dziļdomīgs garīgais, kaķi, kas nomierina un The Kings of Convenience.
Šodien, kā jau parasti, nekas īpašs. Zvanija Uvis, nopļāpājām veselu mūžību. Nebiju ar viņu runājis kādus divus mēnešus. Kā es gaidu to dienu, kad viņš atbrauks uz LV.
Un atkal man jāraksta, ka nekas nenotiek. Šoreiz ar nožēlu jāraksta, ka nekas nenotiek. Vienmuļa dzīve ar visām no tās izrietošajām sekām man ir līdz kaklam, bet es neko netaisos darīt lietas labā, jo vienkārši neredzu iespēju kaut ko mainīt.
Nesen dzirdēju pārmetumu no kaimiņa - viņš man jautāja: Kad tev beidzot būs meitene? Es protams tikai paraustiju plecus un beznozīmīgi nopūtos. Ko lai dara, ka tāds neglītenis padevis(vajag taču sevi arī nedaudz pažēlot). Skola ar viesiem biedriem pamazām piegriežas, negribu es vairs uz skolu, negribu es vairs redzēt viņus visus, tik aktīvus, tik steidzīgus, tik "es neko nepaspēšu, ārprāc!"... Vel jānomoka pāris mēneši un tad jau ilgi gaidītā "vasara" būs klāt. Ir doma meklēt darbu, bet ja man atkal uznāks "es esmu tā pārguris, nu tā pārguris", tad atkal nekāda darba nebūs un vasar tiks pavadīta, kā nu pagadās - senčiem uz kakla, neko nedarot :(
Gribu abonomentu baseinam, gribu riteni, gribu jaunas kedas, gribu maiciņu un bikses, gribu tusiņus un meiteni... Bet gribēt nau kaitīgi un tas ir viss ko es visā šaj sakarā varu pateikt. Nedaudz skumji paliek, skatoties uz sevi no malas - tāds nenovīdīgs un paviršs puika, kas grib, bet neko nedara, tik elš un pūš, par to, ka "dzīve grūta...".