Sestdien Ventspilī redzēju tumši zaļu divdesmitceturto Volgu. Nu, bļin, skaistu! Tādu, par kādu klusībā, pie sevis biju jau sapņojis sen. Nav jau mirstamā vaina, bet gribētos tādu. Liels, mīksts, līgans autiņš. Jā, rij daudz, bet svētdienas izbraukumiem ģeldētu kā likts! Kam tev tāds mēsls?..sašutumā vaicās neticīgie. Un teikšu - kruts autiņš! Jo pis viņus zirgs un septiņi tatāri, tos S klases meršu un 7. bīmeru braucējus. Bļe, vot pagriezt divtonnīga autiņa stūri bez stūres pastiprinātāja, vot tā ir štelle, nevis pirst ādas beņķos un stūrēt automātu ar vienu roku, kamēr otras elkonis nolikts uz durvīm. Jā, aizsapņojos nedaudz par tādu tumši zaļu, spīdīgu Volgu ar hromētiem buferiem un metāla diskiem. Bet tad atjēdzos - pa kuru laiku es ar tādu brauktu? Tā nav uz darbu braucamā mašīna, bet gan nedēļas nogalēm, uz teātri braucamā. Bet es tak nedēļas nogalēs braucu ar moci vai ričuku, kaut kur skrienu, laivoju vai esmu dubļos. Tur nu Volga galīgi neder.