Visu laiku galvā turēju kaut kādu mistisku salīdzinājumu, ka Jaunzēlandes Dienvidu sala ir izmēros līdzīga Latvijai. Vot ņēmu un noalojos pa lielo - 151 tūkstotis kvadrātkilometru (ar knicīti virs miljona iedzīvotāju. Tā mazapdzīvotība ir fascinējoša). Lai nu kā, ņēmām un braucām, kur aces rāda. Piestājām, kur tīk, fotografējām visu un visus - āžus, bites, kalnus, ledājus, ūdenskritumus un paši līdām bildēs iekšā. Un tā dienu no dienas, nedēļu vienu un divas, kā jau teicu - sala nav maza. Kaut kādā veidā tomēr bijām nokūlušies līdz salas pašiem dienvidiem un piebraukuši līdz šim vistuvāk dienvidpolam. Pēc pāris foto un tviterierakstiem sākās ceļš atpakaļ uz ziemeļiem; lai gan joprojām neredzētu ainavu un jaunu iespaidu pildīts, taču ar citādu emocionālo fonu. Šķita - viss, esmu bijis līdz galam, tālāk vairs nav kur, tagad vairs tikai atpakaļceļš. It kā ceļojums būtu beidzies. Ceļā bijām jau trešo nedēļu. Lai neizbesitos totāli un neizvilktu pasākumu pārāk garu, nolikām Dienvidu salas tūres beigu datumu - paspēt uz Krisa Bērča startu Velingtonas (z-sala) enduro posmā.

Tā nu mērķtiecīgi rullējām augšup. Fotoaparāta slēdzis klikšķēja arvien retāk un žokļa atkāršanās lenķis lēnām samazinājas.

Enduro bij ellīg labs! A ko tālāk? Tālāko noteica konta stāvoklis - jāmeklē darbs. Metāmies kivi plantāciju virzienā. Un tad jau atkal, sadedzinot n-to degvielas litru un atsēžot pakaļu šofera benķī, piezagās doma - ir cauri. Vēl tikai šitā haltūra un ir cauri. Taču sākām strādāt un muguras locīt un doma pazuda. Bija hosteļa dzīve, ceļojošie biedri un alkomarihuāniski laiskie vakari, kad par pasauli 'tur ārā' aizmirsti.

Izgājuštrešdien, lietainā dienā, kad ražas darbi nenotiek (jo mitra kivi miza ir vieglāk uzplēšama, jūsu zināšanai. Bet tas tikai zelta zortei, zaļie, kas pie mums cieņā, ir robusti kā vecs āmurs), ielecām ratos un devāmies atzīmēties pēdējā 'must-visit' punktā - Cape Reinga, jebšu ziemeļu salas galējais ziemeļu punkts. Bijām sabijuši pašos dienvidos, nu arī 2032km tālāk esošos ziemeļus izsvītrojām no listes. Paradoksāli - kamēr šortos bildējos pie ragā uzslietās bākas, dienvidu salā bija sasnidzis pirmais sniegs, še tev pustropi. Ja godīgi, tad baigi braukt uz to ragu man negribējās, bet vajadzēja. Un, nebūs melots, ka, tāpat kā visur šeit, bija skaisti. Ļoti izteikta Tasmāna jūras un Klusā okeāna vilņu šķelšanās līnija, skaists V burts, kuru no augšas vērot. Atpakaļceļā uz savu Kerikeri ciemu atkal piezagās augstākminētā sajūta. Nē, ne piezagās, bet gan ieblieza ar bomi pa galvu - IR CAURI, pietiek. Dažas dienas vēlāk kivi ražas sezona beidzās, mums tika pateikts paldies par labo darbu un novēlēts labs ceļavējš turpmākajos piedzīvojumos un 'visu labu'. Savu pēdējo algu jau esmu saņēmis un tagad tikai veģetēju un gaidu uz reisu. Vēl gan viens masdū palicis - uz Oklendas zōdārzu noteikti aiziesim.