Nop1$os pamatīgi, rokas sajāju neģīmī, līdz tumsai ar ciklopu galvā un lietum līstot, bet to galvu nocelt neizdevās. Gluži kā tajā anekdotē, kur čalis peld pāri Daugavai, bet desmit metrus no otra krasta griežas riņķī un peld atpakaļ, jo nepietikšot spēka, lai līdz galam aizpeldētu. Es arī - norakos kā traks, bet galva nost nenāca. Liekot atpakaļ un velkot skrūves pēc normām, tie 86 ņūtoni pilnīgi noteikti likās švakāki par to miljonszirgspēku jaudu, ar kādu tās galvas skrūves bija pievilktas pirms tam. Secinājums vienkāršs - galva bija sajāta jau agrāk un pārdevējs to bija pievilcis acis pargriezis, lai bez jocīgām motora skaņām tos ratus varētu pārdot.

Bet es dižo kreņķi neķeru, jo visam apakšā ekonomisks aprēķins: mums diviem dzīvošana hostelī lētākajā variantā izmaksā 260 naudiņas nedēļā, par ratu iegādi atlocīju 1400 naudiņas. Pēc matemātikas sanāk, ka no sestās nedēļas, ko pavadam iekš auto, tas mums sāk atmaksāties. Par degvielu, eļļu u.c. ar auto saistītajiem izdevumiem jādomā, kā par elementārām transprtēšanās izmaksām. Līdz ar to, braukšu ar to tačku, kamēr noklemmēs vai virzuļi pa kapotu izlīdīs un atdošu šrotā par pārsimts naudiņām. Easy as.