Pat nepamanīju, kā nedēļa aizskrēja, bet atkal atjēdzāmies Kraistčērčas Heiglija parkā/Botāniskajā dārzā.

Katru svētdienu te tiek rīkotas "Laiskās svētdienas".

Vienvārdsakot, nekas dižs muzikāli. Viennozīmīgi, nekas komerciāli. Taču vairāk par sajūsmu un gandarījumu man tas pasākums radīja pārsteigumu. Varbūt pat izbrīnu, cik laisks un mierīgs tas var būt. Tā gaisotne ir baudāma. Pat vairak par gaisotni priecājos par vietējo ļaužu attieskmi un atpūtsiesmāku.

Notiek viss tā, ka pašvaldība katru svētdienu rīko nelielu koncertu pilsētas centrālajā parkā, kura viducī arī pamanās būt botāniskais dārzs. Municipalitātes karogi nekur netiek kārti un vietējais niluška arī netiek daudzināts. Vien daži vārdi no reālā pasākum rīkotāja - vietējā radio, pēc formāta kaut kāds StarFM.

Koncertu uzstellēt neko neprasa - viens busiņš ar piekabi saved visu aprīkojumu un vēl viena piekabe - skatuves vietā. Spēlē kāda vietējā blicīte ko pavisam vieglu, šoreiz bija kaut kas starp kantrī/blūzu. Nu, kaut kāds Apvedceļš vai kas līdzīgs. Bet auditrija nāk visplašākā. Un tas, šķiet, bija tas, kas pārsteidza.

Pļava pilna, ļaudis dažāda vecuma, formas, intoksikācijas pakāpes (no 'nekāda' līdz 'viegla'). Nāk solo, pa pāriem, ģimenēm vai nelielās grupās. Mūzika nav pārāk skaļa kā lielos koncertos un pasākumu vairāk redzēju, kā sociālu norisi ne kā savu muzikālo vēlmju apmierināšanu - cilvēki labi pavada laiku un intensīvi socializējas svētdienas pēcpusdienā.

Un nāk visdažādākie un ar dažādām interesēm. Kādai māmuļai mājās adīt vienai garlaicīgi, hops! un koncertu ar velo. Vietējiem puikiem pusplikiem pa pludmali staigāt apnicis, rullēs uz koncīti. Arī bērna dupsi koka pavēnī var slaucīt, ka tikai mūzika nebeidz spēlēt.

Taču visvairāk mani fascinēja ļaužu sagatavotības pakāpe šādam pasākumam. Gandrīz pusei līdzi bija savas aukstumsomas, piknika segas, trešdaļa sēdēja uz līdzpaņemtiem piknika krēsliem. Es pat nevaru nevienu cilvēku nosaukt, kuram Dievzemītē zinātu piknika krēslu piederam, izņemot Fans team. Te gan jāatzīst, ka pinkikošanai un grillēšanai pie dabas šai zemē ir ļoti spēcīgas tradīcijas un tikpat liels spēks, cik mums līgot.

Un lūk, vienīgais tirdzniecības stends pa visu pasākumu - niecīga saldējumu tirgotava.

Tad ar kundzi kopīgi aizdomājāmies, kāds šāds pasākums varētu Rīgā notikt. Visticamāk, tas būtu Kronvalda parks vai Vērmanes dārzs. Vermanītī gan uz soliem solīdi jāsēž, nevar vāļāties. Kronvaldā gan varētu būt kāda iespēja zālē vārtīties, bet tad pastāvētu risks suņakakā ievelties.. Pēdējos pasākumus, kurus no vērmanes atceros, tie ir parasti daudzi mazu atrakciju stendi bērneļiem un viņu mammām, kur savus sīčus vest izklaidēties, fonā parasti kaut kas bumsī un nenogurstoši pasākuma vadītājs tev cenšas izklāstīt, cik labs ir šis pasākums un cik sponsors cienījams. Un tādā kontekstā man šodien apmeklētais laiskums dikten patika - tāds sociāls raslabons pirms jaunās darba nedēļas, kad satikt savus ļaudis, par paveikto pāris vārdus pārmīt un dabā būt.

Ai, ko es te muldu. Dikts sveiciens visām Ilzēm un pārējiem lai labs šļūciens pa kalnu!

celuju

P.S. Pierakstīts svētdien, bet tad man internāts nobeidzās.