Pirmdienas vakars bija defaultā vēls, jo bija vēlais darbs. Japāņu vēstniecība rīkoja pieņemšanu Fukušimas katastrofas gadadienas atcerei. Smieklīgs bija izgājiens ar klasiskajiem allažnācējiem, kuri uz tādiem pasākumiem atnāk tikai pietempties. Esam jau ievērojuši un sadevuši iesaukas visiem viņiem. Atnāca arī šoreiz un jau minūti pēc ieiešanas zālē abiem vaigi piebāzti un katrā rokā pa vīna glāzei. Klasiski.

Otrdien vakarā beidzot ar saldajiem Žeivjiem tikāmies, jamie no Indijas atkūlušies un pa taisno uz tikšanos ar mums. Smuki nosēdējām, tikai Blaumaņielas krogs Illy tāds ērmīgs - slēdzas jau deviņos. Migrējām tālāk un lakt beidzām kur citur.

Trešdienvakars klasiski reliģisks.

Ceturtdien darbs ievilkās, jo bija kārtējā izstādes atklāšana ar kārtējiem klasiskajiem standarta dzērājviesiem. Bija atkal tas pats, kurš pirmdien. Un labākais bij tas, ka kolēģe, kura, kā jau rakstīju, bija ielūgta uz Turcijas vēstniecības izstādi, to pašu tipu bij redzējusi tiekam stundu iepriekš izmestam āra no vēstniecības pasākuma, jo bijis bez ielūguma, tikai pierīties. Heh, no viena pasākuma izlido, jau steberē uz nākamo. Bet mūsējā bija tikai vīns un arī tas gana maz. Pēc tam ar vedējiem noskatījāmies ķinītī Cilvēki/Tur. Labs mūvis. Sižeta vadlīnijas būtiski neatškiras no Kolka Cool, bet izpildījums gana skarbāks un vide zināmāka. Divreiz redzēju arī savu māju.

Piektdiena toties bija koncertdiena. Pa dienu jūtami stresoju, jo biļetes bija divas, gājējs toties es viens. TIK daudzus apzvanīju, biļeti nogrūst neizdevās, beigās, divas stundas pirms konča nācējs pats piezvanīja. Auļi kā allaž enerģiski rībināja, Diktatūra bij stilistisks murgs tomēr spēlēja labi. Relicseed, šķiet, dzīvajā klausījos pirmo reizi. Tīkami bija jau pirms tam, koncī patika vēl vairāk. Dzimto valodu kopkorī dziedot, skudriņas skrēja ne pa muguru vien. Un Debesu kalējs, nu, bez komentāriem! Jaudīgi un ekskluzīvi. Nez, cik vēl končus vīri šogad piedāvās vietējai publikai, tāpēc jo īpaši priecājos, ka dabūju dzirdēt. Jaunkundzei liels paldies par iedāvātajām biļetēm! Kā ari Sapņu fabrikā beidzot dzīvē tika satikta dāma lee, drosmīgs skuķis tāds - slāj klāt un saka 'čau', feini.

Sestdienas rīts, lai arī gausāks, tomēr pienāca darbā, no kura tiku palaists jau pēc trijiem. Uzreiz pēc tam rullēju uz savas topošās sievasmātes dārzu ceriņus šņikāt. Bail jau nedaudz ir, ka varētu būt, pa vēlu, bet jārauj ir, kamēr galīgi vēl nav sazaļojuši. Tas siltums tač tik strauji pienāca, ka nemaz tādu lādzīgu starpsezonu nepaguvu nobaudīt. Gribēju arī vēlāk moci piešķilt, uzsildīt un eļļu nomainīt, bet aķīts bija pārāk tukšs, atstāju uz nakti lādēties un pilnu somu dārzeņiem devos mājās sautējumu vārīt. Mans pirmais sautējums mūžā! Kamēr pus kāpostgalva un trīs burkāni lielajā katlā uz lēnas uguns sutinājās, devos uz bodi pakaļ gaļai un krējumam. Karbonādei bij atlaide, pa 2,2Ls paņēmu veselu kg, sagriezu normālos gulašgabalos un apcepināju ar sīpolu, tad metu lielajā katlā. Pēcāk sagriezu kaudzi kartupeļu un pievienoju, lai ir sautējums ar kaudzi (katls izrādījās nedaudz par mazu). Pasutināju kādu pusstundu, sagarnēju ar visādiem ķiplokiem, timiāniem, pētersīļiem, pipariem un biki sāli un ēdu mēli rīdams. Pietiks pus nedēļai!

Svētdiena gan beidzot brīva un izgulējāmies kā mazie plauši. Cēlāmies, vēlāmies un devāmies uz to pašu nedataisīto ceriņu dārzu, kur bij jāpabeidz dzīvžoga veidošana. Jaunkundze pa vidu tikai aizvesta uz Vecāķiem biki pasocalizēties, es toties tiku pabarots ar karfeļiem un ceptu karbonādi. Pēcāk bij arī tā eļļa mopēdam jānomaina. Eju, šķilšu nu klāt savu bērīti, jo bijutak atstājis uz nakti lādēties mazajā tokā. Griežu atslēgu, lampu nav. Spiežu pogu, klusums. Paskatos uz to antīko padomju lādētaju, kuru biju aizlienējis instrukcijas neizprasot - tā vietā, lai tam būtu slēdzis ar ON/OFF režīmiem viņam ir zarjad/razjad. Un Mērfijs, protams, bij lēmis, ka nospiežu izlādi. Neko, atstāju uz vēl vienu nakti, šoreiz uzlādes režīmā. Šķilšu rīt. Cerams, rūks. Un tad ari skatīs, ko jaunā nedēļa vēl jaunu nesīs. Noteikti būs arī kādi pavērsieni tiesvedība ar vergturi, kurš sevi par bijušo darba devēju sauc.