Vēl arīdzan būšu spiests atteikties no cibinvolejbols'a (piedodiet!). Ne jau tāpēc, ka tur visi ir nesmuki un nemāk spēlēt, bet gan trešdienas ir tās dienas, kad notiks mana nonkonformista gara laušana un pievēršana kristietībai. Ceru, ka nebūs nekāds eksorcisms, jo no savām latvju saknēm neesmu gatavs atteikties, bet solis tuvāk baznīcai gan būs jāsper, ja reiz tādā gribam laulāties. Un tā katru trešdienu līdz aprīlim. Ko tu pagānam padarīsi?

Vēl arī savu nedēļu cenšos strukturēt un piepildīt citādi – pēdējās trīs nedēļas esmu bijis uz peldēšanas nodarbībām Grostones ielas peldētuvē. Nu, nevis vienkārši plunčāties pa čurātāju celiņa seklo galu, bet gan īsta apmācību nodarbība trenera pavadībā. Par šo man gan jāsaka liels paldies topošajai kundzei, jo viņa man ‘iedāvāja abonementu’ (lasi: samotivēja šādam solim. Tagad man viņu vajadzētu ievirzīt kādā pašdarbības pulciņā)! Un man ellīg patīk! Nav jau tā, ka līdz šim nebūtu mācējis peldēt, to gan drīzāk varētu nosaukt par turēšanos uz ūdens un kaut kādā veidā uz priekšu tikšanu, bet pēc pirmās reizes treneris tomēr ar lielu skepses devu sejā piekrita mani ņemt otrā līmeņa apmācības kursā. Tad nu tagad uzklausu norādījumus pēc katra nopeldēta garuma.  Un ir diezgan baudāma sajūta izprast un saprast kustību sekvenci un kombinācijas, kad griezt galvu, kad – plecus, kad ieelpot un cik taisnas kājas jātur. Uff, noņemšanās tāda nopietna un patīkama! Baigi jādomā līdzi, tas nu gan tiesa. Fizikālo jūt labi. Un līdz šim lielākais peldēšanas nodarbību sasniegums ir – otrajā reizē tur esot, beidzot sadūšojos un atvēru acis zem ūdens (bez brillēm)! Skan varbūt tikpat smieklīgi, kā dažu skuķu nevarēšana vienu reizi pie stieņa pievilkties, bet es šo līdz šim tā arī nebiju darījis. Nu arī kraulā vicojot varu taisnu kursu noturēt. Otrdienās vai ceturtdienās peldēšana. Pagājušonedēļ biju Kaazh paņēmis līdzi, tas arī pavilkās, nu iesim divatā. Viņam gan sanāk jau pro līmenī, jo bija jau peldējis agrāk. Gan es viņam parādīšu, kā īsts krauls izskatās! Trešdienās, tātad, Mežaparka draudze un vakar saņēmu piedāvājumu iet turpat Purčikā futeni uzzipāt. Tā varētu būt laba alternatīva volleja iztrūkumam. Piektdienās turpretim Romāns aicināja uz Lomonosova ielu kāpt un uz šo es totāli parakstos, tikai ne tagad – tagad pilnīgs emptīnes makā un kabatā. Decembra algu taču pārskaitīja jau pirms Ziemīšiem!

Janvāris savukārt izvērtās tāds finansiāli apjomīgs un ballītēs koncentrēts. Bij ziemīši, bij jaungada ļembasts Ikšķilē, nedēļu vēlāk Zigmār-Gat-fests, kaut kādā piektdienā vienkārši izgājām ‘uz vienu’, pavilkāmies uz Alfas trakajām dienām un iepirkām man ūziņas (arī kāzām vienas tika). Pāris kannas benzīna arī tika nodedzinātas un visādi citādi tērēts, tāpēc tagad jāsavelk jostas.

Par jostu savilkšanu gan atļāvāmies aizmirst pagājušajā vīkendā. Jau novembra beigās biju veiksmīgi trāpījis uz viena no n-to ‘pēkamkopā’ portālu akcijām un pa ~25Ls izgādājis divvietīgu numuriņu ar brokastīm un vakariņām Siguldas viesnīcā ‘Pils’. Tad nu izgājušā sestdiena bija kupona izlietošanas dātums. Latvijai tipiskas komercprakses stilā gan minētā iestādījuma pārstāvji atļāvās pēdējā dienā atdot manis rezervēto numuriņu atdot kādam naudīgākam kundem no sērijas ‘mums dušas telpā caurules saplīsa un visi citi numuriņi diemžēl aizņemti, bet varam Jums piedāvāt jebkuru citu datumu’, bet ar bāzes zināšanām tūrisma bekgraundā var tomēr uzspiest uz pareizajām pogām un dāmas pārliecināt, ka esam pelnījuši numuriņu kādā no viņu sadarbības partneru iestādījumiem. Rezultātā nakšņojām turpat blakus esošajā un klasi augstākajā ‘Siguldā’, ēdām gan pie viņiem. Ēdām labi ar sen nebaudītu ogu zupu desertā un vēl izlakām pudeli vīna, ko kantoris uzsauca atvainojoties par neērtībām. Svētdienas rītā modāmies kā ķēniņi piesalušajā un saulainajā Vidzemes Šveicē, ieturējām sātīgas brokastis un devāmies iztērēt nākamo kuponu, kuru biju izdrukājis tieši pirms izbraukšanas – divu stundu pacēlāja biļete Līgatnes slēpošanas trasē pa 2,99. Visai smuki un nepiespiesti atklājām snovošanas sezonu pustukšā un vienkāršā trasē. Apakšpusē gan bija ar traktoru uzrauti padaudz akmentiņi uz sniega virspusi, kas sava inventāra īpašniekus piespiež jaudīgi slalomēt, bet visādi citādi – sārti vaigi garantēti. Pēcāk arī karaliski ieturējāmies Lāča migā un ar jaunkundzi pie stūres mācekļa statusā atgriezāmies galvaspilsētā. Pa vidu vēl arī dāmai tika izgādātas ūziņas no Priekabiksēm un dāma dikten priecājās un pateicās par manu dāvanu viņai. Man biki neizpratne – kas par dāvanu? Izrādās, mums todien tieši trīs gadi apritot. Nu, izpildījos tipiski pa vīrietisko. Bet viņai patika. Man arī.

Patiesībā, šo ierakstu gribēju jau rakstīt otrdien/trešdien un iesākt ar vārdiem – one down, eleven to go! Jo janvāris tak jau cauri un nemaz nepamanīj, kā tas aizskrēja. Tagad gan priekšā gauss un liess februāris, kad darba vietā darba (un izpeļņas iespēju) būs mazāk, jo viss mūsu kantoris noīrēts uz mēnesi un publikai slēgts. Tāpēc paostīšu gaisu Fanā un cerēšu uz sniegotiem nokrišņiem, lai kādu baltumu no jumtiem ar Estoņecu var kopā nošķūrēt. Vispār, tagadējais baltais mīnusdiudesntnieks (izgājušonakt Madonā esot bijuši -33!) nemaz nedod cerības, ka pirmā enduro gonka varētu notikt jau 7. martā. Ja ne pirmā, tad kāda cita noteikti, jo ar mopēdu ievizināt točna gribās. Labi, pietiek klabēt!. Galu galā – darbā tika uzinstalēts Kālofdjūtīčetri, jāiet uzmočīt uz tā 80collu flatskrīna. Un tad arī varēs kādu no Svetlanām apēst, kuras rimčiks tagad ar smuku atlaidi piedāvā. Un vēl – šodien un rīt Rīgas Mākslas telpā trijos ālēsies mr. Zaļupe unCo, jo piedāvājumā ir Dzejtaurenis vai kaut kas tamlīdzīgs. Izvelc snuķi ārā, paskaties lauskim acīs un kliedzot – „saņem, tu cirvainais spārdekli!” aizej mākslu pabaudīt. Rīt arī kongresu namā Nino Katamadze. Kāds ar mani?