Laba diena šodien. Desmitos stāvēju pieturā busu gaidot, klausījos kaut ko mierīgu un skatījos, kā aiz zemā rimi jumta kuru katru mirkli parādīsies saule. Tagad sēžu pie kompīša kabinetā, kuram pie loga joprojām piestiprināts G. Birkerta lielizmēra portrets kopš septembra sākuma, kad saule spieda acīs. Tagad saule nemaz aiz vecrīgas jumtiem pietiekami augstu nepakāpjas, lai acīs iespīdētu. Lēns Pink Floyd fonā un ir rāma, pozitīva sajūta, ka nu viss ies atkal augšup. Saule savu zemāko punktu ir sasniegusi. Kļūs tikai baltāks un gaišāks, drīz arī sniegs uzsnigs, dienas kļūs garākas, būs skaista ziema. Bet līdz tam vēl jāpastrādā. Logs brāļa Hondai jau sagādāts, ir paciņa manas topošās švāģerienes draudzenei no viņas. Man gan vēl nevienas paciņas nav. Toties vakar lieliski ar vedējiem pasēdējām, tikai hoķi mūsējie kaut kā nepaguva uzvarēt. Nekas, gan citreiz.