Mūzika: | Mac Arnold & Plate Full O'blues |
Va vellos, šodien, redz, esot riņķī tieši gads, kopš mans ķermenis Nordea maratonu nomocīja. 5 stundas un tie 42 kilometri bij' aiz muguras. Nevaru teikt, ka tāds nieks vien bija, ja ņem vēra, ka nedēļu iepriekš bija 24h gonka zipāta. Nu jā, tomēr tāda episka sajūta bija, ka esmu pieveicis to pašu gabalu, ko ik gadu veic tūkstošiem ļaužu daudzās pasaules malās. Ļaudis, kuri uz to īpaši gatavojas un tam briest. Finišēju un sajutos kaut kā īpaši, monumentāli. Nu, galu galā, tur Maratonas kauja senajā Romā utt...
Šogad klausos skrējiena radioreklāmu un cepos par tekstu "Tavs maratons var sākties jau no pieciem kilometriem". Nu kas par sviestu?! Pareizāk, manuprāt, būtu "Tava ballīte/skrējiens var sākties jau no 5km". Skan, varbūt, baigi egoistiski un, iespējams, neesmu labākais piemērs kārtīgam maratonistam, bet nedomāju, ka nopietns sportists gribētu līst zem tā paša jumta, zem kura lien tie tūkstoši pieckilometrnieku, kuri skrien ballītes pēc un vēlāk dižojas, sak, 'es ar noskrēju maratonu'. Ai, kaut kā sacepos un nevaru nomierināties.
Izmēzīs labāk balkonu.