Visiem taču patīk svaigā gaisā. Nu vismaz es tā pieņemu. Tikpat pieļaujama arī varētu būt doma, ka ir ļaudis, kas no saules un svaiga gaisa baidās kā velns no krusta. Bet pat manai mazaktīvajai māsai patīk laiskas pastaigas svaigā gaisā. Arī sunītim.
Man allaž bijis žēl to suņu, kuru saimnieki to uztver kā baigāko pienākumu un slogu - izvest savu nīkulīgo kvekšķi ārā vienu riņķīti ap māju, lai jau pacisā. Un tad fiksi atpakaļ, kamēr vēl nav sākušās Sasisto lukturu ielas 4. Vispār, man nedaudz žēl visu dzīvokļu suņu. Tie mazie bārbarotās žurkas izmēra nīkuļi a la čivava, kuriem kaķi rada mazvērtības kompleksus, vispār ir atsevišķs temats.
Bet pēdējo dienu aukstumā, arī šovakar skrienot, man nedaudz (bet tikai) nedaudz tomēr palika žēl tā nīkulīgā ģimenes tēva, kurš plecus sarāvis un šallē ietinies nelaimīgs velkas nopakaļ tam takšelim. Tekalē pie pavadiņas pakaļ pie katra stūra. Tekalē un klusē. Jo viņam IR jāiet tas vakara aplītis. Viņam to suni nemaz nevajag, viņš negrib ar viņu iet staigāties, bet redz niknā veģma mājās ar mīklas rulli rokās, saukta arī par sievu Nijoli, ķērc "izved Džerardiņu pacisāt"..
Bet es skrēju tālāk. Savā ninzas kostīmā.