Tu esi kādreiz braucis ar ričuku ar mīkstu pakaļējo riepu? Es domāju nevis mīkstu, bet pilnīgi tukšu. Un nevis vienkārši braucis, bet astoņos kilometrus nolidojis ar vidējo virs 21km/h. Es esmu :)
Pašā sākumā jau bija čakars ar nokļūšanu pa tumsu tajos Pipariņos Cēsīs.
Bet pēc starta raķetes šāviena desmitos vakarā gan vairs nemaldījāmies. Tad tikai ik pa laikam novirzījāmies no kursa. Pirmais - kāju posms, bez lieka stresa to paņēmām pusotrā stundā un lieta darīta. Tikai pašā sākumā nedaudz atspoles skrējiens pa 200m uz vienu un otru pusi tā, lai pierastu pie kartes. Un tad arī saņēmām abas leģendas un skaitījām posmu garumus, jo gribējām kā pirmo braukt garāko. Uz fikso skaitot, sanāca ap 24km viena un otrai bij kaut kas ap 20.
Tad nu braucam to, kurai pa vidu kā speciālais uzdevums Kāju posms. Rullējam, ņemam Slēptos un parastos Kontrolpunktus. Baigi labs bija KP zem Gaujas tilta pie Jāņarāmja - tieši zem kājinieku tiltiņa pašā upes vidū. Orgi, šķiet, bij gribējuši, lai tur ar alpīnisma ekipējumu kāds spēlējās, bet es, toreiz Monā redzējis, kā igauņi ņem šādus punktus, iekāros ar kājām tilta margās un augšpēdus līdu zem tilta punktam pakaļ. Minūtes laikā tiek nopelnīts aliņš, arī konkurentu komandai kompostrējot kontrolkartiņu. Kaut kad pa vidu arī bija upītes šķērsošana. Saviem spēkiem. Upe tāda uz 8m platumu, dziļums, pēc pašu mērījumiem, bija līdz pusciskai. Ideja par apzinātu kedu slapināšanu un riekstu mērcēšanu divos naktī netiek uzņemta ar pārāko entuziasmu, tāpēc tiek novilktas bikses un apavi. Es Ingu pārnesu kukuragā, Zgs pārstiepj Ingas ričuku. Protams, ka igauņi un viņiem līdzīgie te tesa pāri neapstādamies un pilnā ekipējumā. Hmmm... grūti minēt, cik komandām šī būtu beigu brarjera, ja sači notiktu, piem., -6 grādu salā.
Tad arī SU1, kāju posms, kurā ejot maksimāli tuvu ūberlīkumainas upītes (po mojemu, tā bija Strīķupīte) krastam, jāatrod KP7 un pa ceļam esot arī vēl daži slēptie punkti. Tas bija tieši laiks ap pulksteņu griešanu, šķita, ka baigi ātri esam paveikuši posmu, bet patiesībā bija stunda klāt jārēķina un tur arī tās divarpus stundas salasījās. Tad vēl tikai daži posmi Veloleģendā un nonācām pie Gaujas tilta Cēsīs. Zem tā tad arī laivu posms - jāsavāc 3 punkti, divi pie tilta balstiem, viens patālu pa straumi uz augšu. Sasēdām pa četriem tajā trīsvietīgajā laivā, trīsreiz pamatīgi sagrīļojāmies un mēs ar Zg kopīgi pateicām, ka laivu posmu izlaižam! Nu, bļe, tik nestabili un nedroši es laivā vēl nekad nebiju juties. Un situāciju optimistiskāku arī neparadīja starpfinišā esošie tiesneši, kuri ar patmīlīgu smaidu uz lūpām sajūsmināti stāstīja, kā viens čalis esot ievēlies laivā un kādus 100 metrus pa straumi lejā nests un vēl viena komanda, noliekot laivu pilnīgi šķērsām straumei, to uzreiz apgāzusi. Pussešos drēgnā un vējainā rudens rītā doma par peldēšanos kopā ar savu sauso drēbju mugursomu nešķita diez ko vilinoša. Laivu posmu izlaižam un arī Veloorientēšanās posmā neejam iekšā, jo esam nolēmuši orientēties pa gaismu. Kaut gan - kāda tur orientēšanās pa gaismu līderu komandām, kuras ar pirmo gaismu jau taisījās uz finišu? Tad arī mēs vēl iegriežamies starta/finiša zonā Pipariņos, apēdam pa kādam spēcinošam kārumam, banānam, uzpildam plaušas un fļagas un velo tiek dzīts otrajā Veloleģendā uz otru Cēsu pusi. Braucam kaut kur gar Žagarkalnu, normāls downhill tikai ciklopa gaismā. Pabraucam garām arī Ozolkalnam, kur mums priekšā esošās komandas jau ņemās pa virju trasi. Vēl kaut kādi izcirtumi, dubļi... Ingai jau sāk nepatikt, šamā sāk īdēt.. a ko tādam skuķim padarīt. Jābļauj pretī, biki jāpstumj ričuks un šamā pat pasmaida. Paņemam vēl dažus KP un SL un tad arī Ozolkalns. Jāiziet virvju trase, kurā atrodas daži KP, komanda dalās divās daļās - divi iet lielo/augsto trasi, divi ņemās pa mazo/zemo. Vienreiz vari minēt, kuru trasi gāja augstumbailis Zigs :) Toties mēs abi ar Gatiņu (nē, trešdien sadzērušies neiekritām rododanderā) arī labi izpildījāmies. Precīzāk gan viņš, vienkārši aizmirstot atzīmēties vienā no trases KP. Nācās meklēt pa vidu kādu zemāku vietiņu, kur trasē no jauna var ielīst iekšā, lai vēlreiz to punktu paņemtu. Bet nu ku tā var - paiet garām acu priekšā esošam punktam, kas karājas deguna galā?! Izgājām virvju trasi un no turienes jau arī vairs tālu nebija līdz upes tiltam, kur atkal starpfinišs, lai sāktu Veloorientēšanos.
To, cik interesants bija uzdevums, lai saprastu, kur kartē novietoti KP, nemaz nerakstīšu. Nemaz nezinu, vai pietiekami labi mācētu izskaidrot. Bet bija forši! Sazīmējam punktus kartē, jau gatavi startam, tikai pavaicājam tiesnešiem, cik ilgu laiku šis posms prasīja igauņiem. Estipoisi ar šo posmu esot tikuši galā 3 (!!) stundās. Mēs posmu sākam deviņos ar kapeikām un kontrollaiks beidzas vienos, resp., mums ir 4 stundas. Skaidrs, ka visus KP nesavāksim. Bet - mēģināts nav zaudēts! Mūsu centieni atrast pareizos ceļus uz KP gan vairāk izskatījās pēc mēģinājumiem, bet, man šķiet, 5 punktus tik un tā savācām. Grēt saksēs, ja ņem vērā pašu labāko - miega deficīta delīrījā sākām ar Zg ar ričukiem ārdīties pa dubļu peļkēm uz ceļam - kurš trāpīs dziļākajos. Nu, iebraucu visdziļākajos un arī uzrāvos - kārtējais sprādziens, par kuru jau reiz rakstīju. Bilance par pēdējām 4 gonkām - trīs cauras kameras, divas sprāgušas riepas. Bet tad bilance vēl nezināja, ka tai lemts tikai augt. Kamēr es montēju jaunu kameru un ar makgaivereni konvencionāli novēršu pumpas veidošanos, tikmēr Zgs ar Gt savāc divus tuvējos punktus un Inga klasiskajā adventūristu stilā vienkārši paguļ tajā tobrīd ieņemtajā stāvoklī. Tajā brīdī viņa kaut kā sēdēja uz celma. Čaļi atpakaļ, man vēl rats nav sataisīts, toties uz ceļa mētājās galoša. Sataisam manu pakaļējo ratu, uztaisam arī divmetrīgu vilkšanas cilpu Ingai, jo ir skaidrs, ka atpakaļceļā būs jālido no visa spēka un viņai tā spēka tā pamaz palicies.
Tad nu vēl nedaudz paripinamies pa mežiem KP14 virzienā. Nonākam pie vajadzīgās stigas, metamies tajā iekšā un, pretēji noteikumiem, sūtam Ingu ārā uz asfaltu, pa kuru jau viņa lēnām ripinās finiša virzienā. Mēs trijatā tikmēr zem baigā laika spiediena meklējam to noladēto punktu, kuram, kā vienmēr, "tepat kaut kur ir jābūt". Meklējam un skatāmies pulkstenī - vai paspēsim uz finišu, kurš tiek slēgts vienos. Kad pēc otrā neveiksmīgā gājiena pēc punkta jau gribam mest mieru, tomēr izdaram vingrinājumu "nu-ļauj-man-vēlreiz-iemest-aci-kartē". Un tad kā ar bomi pa galvu - bet tas tak tepat 100m blakus!!! Punkts rokā un varam test uz finišu. Jau kārtīgi iegūlušies pedāļos, minam Raiskuma virzienā, lai dzītos pēc finišētāju miera un mūžīgās slavas, kad atkal atskan šāviens un es toč' padomāju - mūkam, krievi nāk! Tomēr tā pakaļējā riepa neizturēja un zaudēja savu stāju kā jauna meita krogā pēc trešā aliņa. Bet līdz finišam ~8km un 25min. Poh, brauks ar tādu, kādā ir. Un jāatzīst, ka viegli nebija. Pa taisnu asfaltu attīstīt ātrumu virs 20km/h bija ļoti pagrūti. Ne tikai dēļ lielās pretestības, ko tas pūslis izrāda, bet arī dēļ vibracījām un kustībām, ar kādām tas rats kustina visu riteni un arī sēdekli, kurš mērķtiecīig nolēmis uz visiem laikiem atdalīt manus dibena vaigus vienu no otra. Bet tad Zgs izvelk no somas iepriekš sagatavoto vilkšanas cilpu un es pirmo reizi tieku buksēts!! Divatā jau daudz vieglāk, bet tas nenozīmē, ka drošāk. Pirms pirmā nobrauciena sarunājam, ka ātrāk pa 30 kā-em-hā gan nevajadzētu braukt. Phe, kurš tev to dos?! Kulminācija bija pavisam nedaudz pirms finiša uz grants ceļa, kad tikai dažas minūtes pirms finiša līkumainā nobraucienā pamanījos paskatīties spidometrā - 41km/h. Domāju jau, ka nomauksies riepa un mans ķermenis pakļausies centrbēdzei un manu personu nogādās grāvmalas krūmos. Bet izturējām - slapju muguru tomēr bez piecām vienos finišējām. Tiesa gan, ar nelielu vilšanos, jo kā izrādās uz goda pjedestāla tomēr uzkāpt neizdosies - pirmās komandas finišējušas starp astoņiem un deviņiem :)
Pēc tam arī garšīga spēkbarība, apbalvošana, kafija un klinģeris un pirts un aliņš.
Statistika gan neko spoži nespīd: kopējais nobraukums 86km, distances laiks: 15:55, uz velo pavadītais laiks: ~7,5h, vidējais ātrums: ~12km/h
Bet pirms desmit minūtēm sākās četrdesmitā stunda kopš esmu nomodā. Ir izdzerts vakariņu aliņš un domāju, ka esmu godam nopelnījis savas 10 stundas miega. Rīt tak atlka tā caurumainā bumba jāpadzenā. Riteni gan kaut kad parīt mazgāšu.