Pieteikšanās sacīkstei sākās no plkst. astoņiem, jābrauc no Rīgas ar vilcienu 7:38, bet trakā Daniella a.k.a. Metrīgā ceļas jau pussešos! Nesaprotu, kāpēc jāceļas naktī, lai piedalītos dienas gonkā. Brokastīs cepti kartupeļi, maizītes un uz satikšanos pie stacijas kasēm ar Krī nedaudz nokavējam. 'Čau, pam-param, un jau sēžam vilcienā'. Zvana Zgs, kurš arī tomēr piedalīšoties, lai gan viņa dalība ģimenes apstākļu dēļ līdz pašam rītam bija nedroša. Vilcienā esam, šķiet, 3 komandas, bet pārējie izskatās, ka piedalīsies tautas klasē un mums konkurenci nesastādīts.

Ierodamies Salaspilī, atrodam skolu un pigori uz un pie vingrošanas stieņa var sākties, ar Gati veicam gaisa akrobātikas cienīgus priomus. Piereģistrējamies, lēnām savācās komandas, ierodas arī Kompoc II. Pa pāris vārdiem un gonkai esam gatavi. Gatis, as usual, ietērpies stiegrās, izskatās vēl fizikālāks par mani. Te gan jāpiezīmē, ka tikai izskatās. Drīz arī komandas kapteiņu/pārstāvju sapulce, kurā izklāstītais liecina, ka būs trakoti interesants pasākums - vairākas disciplīnas, daži paaugstinātas grūtības elementi, daudzi etapi un dažādas kartes. Saņemam arī leģendu, posmu aprakstus, KP leģendas un dažus suvenīrus. Cītīgākie jau aplīmē savus ričukus, bet manējais gan paliks melns tikai ar LV karogu virsū. Tomēr, ņemot vērā tā palielo nobraukumu, mani māc nelielas bažas, vai tas šo gonku izturēs. Lai nu kā - Starts! Atskan dziesma ar ievadvārdiem 'tīdi-rīdi..'
Pirmais uzdevums - kaut kāds sudoku vai līdzīgs krāms, kurā jāaizkrāso atsevišķas rūtiņas laukumā un beigās jāatpazīst zīmējums. Lai arī lietai pieejam bez īpaša uztraukuma, tomēr nedaudz jāstreso, redzot, ka citas komandas ar uzdevumu tiek galā ļoti ātri un, saņēmušas karti,  jau jož distancē. Mums kaut kā ar šo matemātiku nesokas. Uzdevuma atrisināšanas brīdis ir vienlaicīgs ar orgu žēlastību, kad viņi jau ir gatavi mums un vēl divām komandām labprātīgi izsniegt pirmā posma karti. Karte rokās, un – uz priekšu! Orgi arī pirmajiem metriem noorganizējuši pašvaldības policijas pavadību. Smalki. Tomēr jau pēc apm. kilometra noraujam nedaudz šķībi, neliela navigācijas kļūda, kura steigšus tiek labota un pēc divām minūtēm esam atkal atpakaļ uz pareizā ceļa, paņemam KP mežā pie priedes un steidzam panākt pārējās komandas, kurām temps jūtami mazāks. Bet tā jau tauta. Nākamais KP ir daļēji pārrakts, dubļains bebru dambis meliorācijas grāvī. Tieši tāds, kā Kompoc tīmam patīk vislabāk. Kamēr pārējie prātuļo, kā tikt pāri, tikmēr es jau līdz potītēm dubļos kompostrējos. Pirmie dubļi noķerti, var mīt tālāk. Necik tālāk gūstam sirdsmieru, jo nomaldīties spējīgas arī citas komandas. Un nevis vienkārši citas, bet pats Kompoc II!! Tas priecē. Šamie nav paņēmuši vienu līkumu pareizi un nu steidz atpakaļ, mums pretī. Bet viņiem jau tas var gadīties, galu galā – Jaņķelim pamatīga poha un visapkārt žīdi. Kopīgi ar vēl 2-3 komandām paņemam visiem komandas dalībniekiem obligāto KP, kas iekārts augstu ozolā. Jālien biedriem uz pleciem, lai to paņemtu. Pēcāk arī šķērsojam Rīgas apvedceļu, ņemam vienu punktu pēc otra, līdz nonākam pie Selēku ezera, kurā ir disciplīnu maiņa. Bet no sākuma jāpaņem apm. 50 metrus ezerā iekšā novietotais KP. To brašu sirdi paveic Krī, kura jau pašā sākumā uzņēmusies peldētājas lomu, deleģēdama kāpšanas pienākumus mums ar Gati (tad viņa vēl nezināja, ka no kāpšanas neizbēgs). Tālāk seko šaušana ar gaisenēm pa alus bundžām. Gatis no piecām nesašauj 2, es arī kļūdos divreiz. Par katru kļūdu, līdzīgi kā biatlonā, apm. 100 metru garš soda aplis. Katrs pa aplītim, Krī tikai bildē, un tad arī bizojam nelielajā kāju orientēšanās posmā. Punkti dažādi – ierakums, grāvis purvā, virsotne, bet tur arī organizatoru izdoma punktu novietošanā beidzas. Visu pārējo punktu leģenda – koks :) Šeit gan jāuzteic navigators, jo punkti nāk rokās viens pēc otra kā alus kausi Ļeņingradā. Dažos punktos pat apsteidzam Kompoc II. Bet iegūto pārsvaru pazaudējam pašās beigās nelielas komunikācijas kļūdas dēļ – Gatis mani nosūta paņemt punktu un pats ar komandu atpaliek kalniņa piekājē. Es, veiksmīgi paņēmis punktu, skrienu atpakaļ pa celiņu kalniņa otrajā pusē, kurš atkal izved uz lielā meža ceļa, pa kuru nācām. Lai arī savā ceļā vairakkārt mēģināju šamos sabļaut, tomēr uz ceļa izskrienu viens un Zgs man smiekliem pilnu rīkli paskrien garām. Manējie tikai pēc kāda brīža izskrien no meža un sāk gānīties. Nogānāmies un situācijas labošanai uzraujam pasākuma mantru: „Tīdi-rīdi, visapkārt žīdi!” Ierodamies atpakaļ starpfinišā, kāpjam uz velo un sākam leģendas posmu. Jau pēc pirmajiem lasījumiem man rodas šaubas par sava odometra pareizību, jo tas vienubrīd rāda vairāk, citreiz – mazāk, nekā vajadzētu būt. Laikam tomēr vainīga leģenda. Bet visi orientieri sakrīt, slēptie distances punkti atrodami un gaita raita. Ik pa laikam konsultējam komandas dāmas, kā efektīvāk lietojams ričuka ātrumpārslēgs. Viņām sanāk, par to arī prieks. Lai arī pirms gonkas tiku solījis Metrīgo izmisuma brīžos (lasi: ja šamā kļūtu pavisam lēna un nevarīga) viņu vilkt aiz sevis sasaistē, tomēr manām bažām nav vietas. Skuķis minās kā lokomotīve. Krī gan šādu piedāvājumu neizteicu, jo viņa fizikāla jau pēc noklusējuma. Mūsu ceļš lēnām virzās no meža uz āru un priekšā manāms paugurains lauks. Tāds kā skaists. Brīdī, kad abi ar Krī esam vienojušies, ka tas ir fotogēniskākais lauks, kas līdz šim ir redzēts, atskan šāviens. Pirmajā brīdi domāju, ka izbraucot uz ceļa, kāds rotaļājas ar pirotehniku. Bet kurš tev meža vidū pirotehniku dos? Gatis pamanījies savu kameru uzspridzināt. Un pie tam ar tādu blīkšķi, ka varētu padomāt – krievi uzbrūk! Neliela tehniska pauzīte, brīdis banāniem un arī fotogēniskā kalna fiksēšanai kadrā (bilde). Un kadri, jāatzīst, nevāji, jo Krī visu laiku līdzi vazāja savu zeķē ietīto pro Canon EOS D-huiviņzincik. Te arī mums garām paiet trīs komandas. Un, kad jau rats gandrīz saremontēts, atklājas skarbākais – pavērusies arī riepa, kas ievērojami pasliktina mūsu izredzes nokļūt līdz galam. Te gan var līdzēt tikai viens  (ne jau žīdi) – Makgaivers (joprojām nesaprotu tos ļaudis, kuri šo izstrādājumu sauc par pelēko izolācijas lenti), bet arī tā mums līdzi nav. Izlīdzamies ar parasto izoleni un pēc apm. pusstundas tinam tālāk. Patiesībā, nemaz tik tālu nebija jātin – jau pēc dažiem līkumiem nonākam, šķiet, pie Mazās Juglas (kartes mums nav un apvidu no galvas nezinu, tāpēc tikai minu). Mazajā pļaviņā pie veca tilta drupām sapulcējušās vairākas komandas un gaida savu kārtu. Ir jāšķērso upe pa apm. 5 m augstām paralēlajām virvēm, arī ričuks jātransportē pāri. Nekas sarežģīts. Gaidošajām komandām šeit tiek apturēts laiks, arī mēs tiekam fiksēti sarakstā. Priekšā arī mūsu biedru komanda un vēl kādas sešas. Beigās izrādījās, ka mūsu laika aizture bija vairāk par divām stundām. Pa to laiku iekodām, Gatis ar makgaivereni salīmēja savu riepu, Jaņķelis izgulēja savu pohu, Krī pafotografēja, mēs ar Didzi atkārtojām pamatus pirmās palīdzības sniegšanā. Bet komandas viena pēc otras cēlās pāri un attālinājās no mums. Apstāstām komandas dāmām pareizas pārcelšanās pamatprincipus, karabīnes lietošanas manieri utt. Diskutējam par lietām, ko patlaban gribētos visvairāk – kafiju ar pienu, zirņu biezeni ar kefīru vai rupjmaizi vai tomēr labāk mājās pie televizora. Teju jau iemiegam siltajā atvasaras saulītē, kad tiekam izsaukti. Pirmā bez stresa un ar mūsu uzmundrinājumiem pāriet Krī, tad seko divi ričuki, Gatis, Dana, pārējie velo un tad  es. Nokompostrējamies un turpinām leģendas posmu. Slaids loks pa mežu, slēptais kontrolpunkts un jau iebraucam kaut kādā haotiski tizlā apbūvē a lâ dārziņi plus trīsstāvīga villa pie villas uz 400kvm teritorijas. Nu murgs kaut kāds, saucās privātā apbūve, kur kaimiņš dzird katru tavu pirdienu vienā pusē un otrā puse pustraks slāvu stagnātu pārītis no purčika katru vakaru atbrauc ar žigulīti un kultivē trīs vagas ar burkāniem. Tā, šķiet, bij Jauncekule, bet mēs jau atkal tālāk piedrazotajos apkaimes mežos, pa smiltīm, aiz norūsējušiem dzeloņstiepļu žogiem, pāri vecam dzelzceļam, savākdami vēl kādu slēpto KP, nonākam pierīgas Upeslejās, kur arī pamesta betona konstrukcija, kur mūsu leģendas posms beidzas un ir kārtējā aizture. Tiek apturēts mūsu laiks, mēs tikai paspējam noskatīties, ka Kompoc II pabeidz kāpienu pa apm. 14 metru augstu virvi ar diviem žumāriem, lai paņemtu uz vecās cementa ‘iekrautuves’ novietoto KP. Pēc tam seko slaida slidināšanās pa virvi ar trīsi atkal lejā un jākāpj nākošajam. Lai arī jāgaida kopā bija gandrīz stunda un varētu mierīgi atpūsties, tomēr mieru traucēja uzmācīgie moskīti un nedaudz uztraukušās komandas dāmas. Bet uztraukties tur nav, par ko – kāp tikai, visu laiku tāpat esi piesiets virvei, zemē nenokritīsi. Sporta klasē jākāpj visiem dalībniekiem, Tautai – tikai diviem. Te arī liekam lietā līdzi stieptās obligātās divas alpīnisma sistēmas un karabīnes. Par to vismaz prieks, ka tās arī nākas izmantot, atšķirībā no Monas, kur bieži sistēma ir obligātajā ekipējumā, bet nav jāliek lietā. Tā arī visi veiksmīgi pabeidzam kāpienu, kuru orgi komentē ar vārdiem „Nu, ja visi tā kāptu, tad te aiztures nebūtu”, dāmām par šito žetons! Pašrocīgi migrējam tālāk uz kaļķakmens karjeru netālu no Knauf rūpnīcas pie Sauriešiem. Tur atkal satiekam Kompoc II, kuri, tikko pabeiguši kāju posmu, stumj māgā gaļu ar maizi un jau dodas prom. Mēs pa fikso ar laivu paņemam trīs punktus, kas izvietoti karjera ūdenstilpnē un jožam kāju orientēšanās posmā. Pulkstenis jau rāda 19:10, it kā pēc 20 min beidzas sākuma kontrollaiks, bet mūsu kopējais aizturu laiks ir vairāk kā 3 stundas, kas nozīmē, ka finišēsim dziļā tumsā. Bet vēl ir gaišs, tāpēc vieglā riksītī vācam pirmos punktus – teritorijā kopā izvietoti 14, no kuriem mums obligāti jāapmeklē 12, bet kartē atzīmēti tikai astoņi. Norādes par pārējo punktu atrašanās vietu atrodamas pie kāda no kartē atzīmētajiem KP. Norādes saņemam pie kontrolpunkta, kas novietots novērošanas tornī augstā pakalnā, kurā augšā kārpoties ļoti labi izjūtu savu salomon offroad kedu priekšrocības, turpretī Krī caur savām vieglajām skriešanas čībām jūt katru cietās grunts izcilni. Uzkāpju tornī, atzīmējos un atļaujos uzmest ātru skatu ainavai. Nu, tīrā pasaka! Visu laiku slavinādams provinces skaistumu, klusumu un mieru, nevarēju iedomāties, ka tik tuvu pie galvaspilsētas baudāms kas tāds – tikko rietējušās saules sārtā atblāzma redzama vakara mākoņos pār Rīgas panorāmu, sārtā miglā ietinušies torņi un no torņiem atstatus melni meži. Skaisti. Kāpju lejā, un steidzam pirms tumsas savākt atlikušos punktus. Izplānojam distanci, lai nebūtu jāskrien uz pašu attālāko stūri, jau desmit punkti kontrolkartiņā, bet uz pašas tumsas iestāšanās robežas nevaram atrast punktu, kas atzīmēts stāvā karjera nogāzē/mežmalā. Jābūt avotiņam. Meklējot pazaudējam apm. pusstundu, jau iestājas tumsa un punktam atmetam roku. Dodamies pēc nākamā un domājam jau vienu pēdējo, ūdenī uz saliņas esošo ņemt vai nu peldus, vai braukt pakaļ ar laivu. Pieejam pie ūdenskrātuves, redzam gaismiņu uz salas, vārds pa vārdam ar cilvēku uz salas. Tas izrādās viens no orgiem, kurš jau ņem nost punktu!! Holly crap, jau tiekam norakstīti! Drīz mūs panāk vēl viens gaismiņas īpašnieks, prasām – kur tas sestais punkts pie avotiņa? –Tikko noņēmu! Humors gatavais! Kopā ar viņu aizejam līdz priekšpēdējam punktam, kurā kompostrējamies un arī no viņa visu žēlīgi saņemam atzīmi par 12. punktu mūsu kontrolkartiņā un varam turpināt mūsu distanci. Sākas velorogainings, jāņem punkti pēc brīvas izvēles, katram punktam, atkarībā no tā grūtības pakāpes, dziļuma mežā, atšķirīga vērtība. Tomēr ar tik dziļu tumsu neviens no mums nebija rēķinājies, ciklopi līdzi paņemti faktiski tikai formalitātes pēc. Manējam baterija jau dzied savu gulbja dziesmu. Nolemjam ņemt tikai tos punktus, kas atrodas vistuvāk pie atpakaļceļa uz bāzi. Tā arī darām. Tumsā pārvietošanās ātrums nav tik liels kā pa dienu, arī nogurums dažus no mums spiež braukt nedaudz lēnāk. Līdz nonākam pie vietas, kas satelītfoto izskatās kā meža ceļš, bet patiesībā ir augstsprieguma līnijas stiga. Operatīvi atrodam apkārtceļu, pat nedaudz izbraucot no kartes, nākam atpakaļ kartē, paņemam punktu un tuvumā apskatot apstākļus gānāmies – tā stiga ir izrādījusies braucama, bet mēs savās blāvajās gaismās to neesam pamanījuši. Nekas, paņemam pēdējo, trīsvērtīgo punktu izcirtumā pie barotavas un minamies atpakaļ uz Salaspils sākumskolu. Atceļā jau ar gara mēli izgaršoju finiša maltīti un ar komandas biedriem jūsmojam par perfekto dienu. Un bija arī perfekta! Finišā ierodamies apm. 21:40. Tiek noskaidrots, ka pēdējais vilciens uz Rīgu iet pēc nepilnas stundas, tāpēc ideja par pirti tiek atmesta. Lai gan pirts pēc tādas dienas būtu tieši tas, kas nepieciešams. Finišā mūs jau sagaida Danas māsa ar savu komandu, kuri, iesācēji būdami, ļoti veiksmīgi nostartējuši un Tautas klasē paņēmuši trešo vietu. Malači! Mēs dodamies iekšā un pieliekam vēderus ar kārtējo labo pēcsacensību ēdienu. Patiesībā, orgi pēc gonkām varētu dot vienalga ko, viss tāpat tiktu apēsts, vienmēr pēc dienas dabā apetīte ir kā vilkam. Gādīgās saimnieces gan atvainojas, ka vairs neesot atlikuši pīrādziņi. Bet kam gan tie vajadzīgi, ja uz šķīvja ir kaudze ar gulašu? Pa vidu arī tiek suminātas visas finišējušās komandas un godināti laureāti. Ar prieku jāuzteic Kompoc II, kuri veiksmīgi ieņem 3. vietu Sporta klasē. Zigis to izskaidroja tā, ka Jaņķelim uz beigām esot atvēries un viņi abi ar Ingu, kārtīgi orientieristi būdami, izveduši komandu pie katra punkta. Prieks par viņiem un prieks par ļoti veiksmīgo vārda izvēli goda rakstam par finišu – Slavinājums! Tāds hrestomātisks vārds. Mēs vēl pabeidzam ēst, bet Krī jau streso, ka jāsteidz uz vilcienu, esot tikai divdesmit minūtes atlikušas. Bet Zigs tak tikko tikai aliņu piedāvāja! Kāda tur skriešana? Nu, labi jau labi. Desmit minūtes pirms vilciena iztaisāmies, atvadāmies un ar pilnu kuņģi minamies uz staciju, kas atrodas apm. pusotra km attālumā. Kā pēdējais izbraucu uz ielas un jau uzņemu ātrumu, lai panāktu pārējos, kad atkal atskan šāviens. Bļa, gaisu šoreiz nolaiž mana aizmugurējā riepa!  Vo, žīdisms! Turpinu ceļu skriešus ar somu plecos, manu velo paņem Zgs un aizstumj līdz stacijai. Domāju, ka vilciens kavējās, savādāk ar tik piestumtu vēderu tādā tempā ar pilnu uzkabi nebūtu to gabalu tik ātri noskrējis. Bet paspēju. Paspējām visi. Vilcienā sēdējam visi un par dienu priecājāmies visi kopā. Patika. Paldies komandas biedriem!

Tiekamies nākamajās sacenēs!