Sen nebij tā bijis, ka iebraucot dzimtajā ciemā autobusa šoferis mani ir spiest modināt ne tikai uz mani bļaujot, bet arī bikstot. Bet tas ir izskaidrojams. Kau vai ar tām 55 minūtēm, kuras pavadīju miegā pagājušonakt starp Spēka Suņa aliņiem un sotakiem un šārīta vilcienu uz Gauju. Kaut vai ar to ļembastu vakar pie Pu viņas sālsmaizē (nu glamūrīgs tas āgenskalna priežu dzīvoklis. Bija arī minets). Kaut vai ar to priekapilno trādi rīdi Daugavas stadionā, četros no rīta par Dzimteni skrienot. Bet visticamāk ar jau ar to māžošanos pa Garezera apkaimes priedēm šodien. Notiek viss pavisam vienkārši: atrodam tādu stāvāku pakaliņu mežā un uz tā augošu normālu priedi. Tad starp divu pakalna pakājē augošu priežu galotnēm novelk virvi, iestiprina ar divām drošības cilpām vidū vienu karabīni trīša vietā un izver cauri virvi, kas karājās no šķērseniskās virves uz leju (kādreiz mums bija šāda stila parastā 'tarzanka', bet šis ir advancētāk). Tad to dubulto karājošos virvi ņem un uzstiepj augšā pašā pakalna spices priedes virsotnē. Uzkāpj arī pats tur augšā un paņem līdzi biedru, kurš tevi drošinās. Vienu virves galu piestiprini pie savas sistēmas, otru patur tavs drošinātājs. Un tad tu lec! Vienkārši lec. Tu dari to, no kā visu savu bērnību, pa Staldzenes priedēm ložņādams, esi baidījies. Bet tu lec. Un ir ahūni kruta. Jo uzmini kas? Jā - visapkārt žīdi! Un tad tu tur šūpojies, līdz tavs biedrs tevi nolaiž lejā. Un tad tu lec atkal. Kaut kad pa vidu arī uzsildi kādu maizīti ugunskurā, jo viss ūdens jau ir izdzerts no rīta, kad nenormāli kaltēja.