uzkāpu līdz kaķu tantei ar visādiem eiropas asariem dzērvenēs viņas dzīvokļa biedriem [palasot kaķbarības sastāvu, pašai gribas uz to vien pāriet] apvaicāties, vai viņas penthauss netaisās applūdināties, bet nē, par laimi. dažreiz man tomēr liekas, ka nemaz tik sūdīgi mūsu māja uzcelta nav. arī lāstekas, skat, satecējušas tikai skursteņu rajonā.

bet vispār, nez, kādos svētkos un datumos varētu sveikt pensionāru, ar kuru nesaista ne radniecības, ne draudzības saites. tā, lai neiedzītu liekās emocijās ne viņu, ne sevi.