kopš bijusī klasesbriedene tirgo šmotkas kādā no galerijas "centrs" bodēm, cenšos tur vairs neiegriezties, jo neērti, jo šķiru cīņa, jopcik, jo kā tad es pret viņu kā pret "apkalpojošo personālu".

kaut gan kas par muļķībām; mans personīgais darbs šmotku veikalā būtībā bija labi atalgots bezdarbs un palicis prātā ar gaišām atmiņām vien, par spīti dzimumdiskriminācijai - vīrieši saņēma vairāk, jo teorētiski pildīja arī kravēju un apsargu funkcijas. praksē tas izpaudās tā, ka vīrieši darbā pieņemti tikpat kā netika [kam maksāt vairāk? kā saka telefonoperatoru reklāmās] un visas kastes stiepām un zaglēnus vajadzības gadījumā ķērām mēs. šo es joprojām mēdzu atcerēties, kad kāda saulē pārkarsusī dāmīte sludina sieviešu algu pazemināšanas nepieciešamību, muahahā. nabaga vīriešiem paliktu tikai soliņš, kārtis un drauģelis feģa. šņabim vairs nesanāktu.