kas ir slikti ar tiem "emocionālajiem, jūtīgajiem un, tfuti, romantiskajiem" cilvēkiem - viņi ietērpj tavā veidolā kādu no savas varen bagātīgās personības šķautnēm un uzsāk kaismīgu iekšējo dialogu. atliek tikai stāvēt malā un mulsi noskatīties, un beigās tev vēl uzbrēc par empātijas trūkumu.

tas nekas, ka es pati kādreiz ar to aizrāvos, tas bija sen. tagad es riebekļojos savādāk [pēc pāris gadiem gan jau spēšu novērtēt, kā īsti]. bet pagaidām izjūtu saasinātu vēlmi komunicēt ar vienzilbes vārdiem, ar luksofora signāliem, ar morzes ābeci, un jo tālāk, jo mazāk.