izmisums
pienāca mums kaut kad spravka par īpašuma nodokli un tā nomaksāšanas iespējām. nu, nodoklis курам на смех, piecītis vai pietuvināti tam, bet labākais tas, ka šo summu mums laipni ļāva sadalīt vairākos maksājumos, un tālāk sekoja simtsunviena teikuma plāns, ka tik un tik saņus mēs varam samaksāt līdz tādam datumam, tik un tik - līdz tādam, utt.

līdzīgi kā vienreiz saņēmu neskaidra mērķa šedevru no zemes grāmatas, kur vesela lappuse bija pārklāta ar "pamatojoties uz punktu apakšpunktu apakšpunktiem". pārbaudīt, vai tur patiešām kas pamatojas [un kas tieši], vai arī čuvaks izklaidējās, randomā mētājot skaitļus, man pietrūka pacietības.

bet kāds to visu arī raksta, turklāt sauc to par "produktīvu darbu". mļe, ja es darbam atstātu tikai vienu roku, bet ar otru spamotu cibā vienā laidā, bet ar trešo dzertu labi atdzesētu sangriju, mans darbs būtu produktīvāks šā kā tā.

un tā nav nekāda "darba specifika". darba specifika ir tad, kad merilins mensons apkarinās ar protēzēm un dzied par teenage angst, jo savādāk publika viņu nesapratīs,
bet šajā gadījumā mērķis nemaz nav veicināt publikas saprašanu, šņuk.