šodien aizmeiloju brīvprātīgo darbinieku dresētājiem tepat grāvī ar cerību, ka pēkšņi izrādīšos šiem noderīga. kopš esmu uzlikusi sev interneta ierobežojumu "ne biežāk kā divreiz dienā uz dažminūtēm", man ir parādījies Neticami daudz brīva laika. varētu, protams, vienkārši katru dienu veikt sev pedikīru, bet varētu arī neveikt.
vēl no manis notecināja tik daudz asiņu, ka joprojām roku nevaru salocīt [kam par godu plānoju čīkstēt, skatīties "roman holiday" un visādi citādi iejusties kaprīzās dzīvesbiedres ādā], un paziņoja, ka pietrūkst smagā metāla. kur to dzelzi vajadzēja meklēt? izņemot iespēju vilināt mežā nevainīgus garāmgājējus un izsūcināt asinis viņiem.