strādājot bez pārtraukuma padsmito stundu un domājot par kniebšanos, man vajadzētu [vajadzētu nevis te un tagad, bet vispābā] cilvēkus-lelles kā "neiromanta" bordelī, ar darba laikā atslēgtu tās personības daļu, kas atbild par atmiņu un nobīda klātsesamību kaut kur perifērijā. jo, domājot par kniebšanos, dažreiz/bieži vien ir vienkārši interesanti. nekonkrēti interesanti. bet ar cilvēkiem visā viņu cilvēciskajā komplektā taču neiesi kniebties, pēc tam viss ir savādāk, sākas kaut kāda turpināšanās vai neturpināsanās, vai cita figņa. bet gribas tikai pārbaudīt šo "interesanti" un tieši ar tiem, ar kuriem "interesanti", turklāt tā, lai skartu viņus pēc iespējas mazāk. jo nu tomēr kaut kā. gribas, lai pēc tam var pļāpāt bez visādiem uzslāņojumiem. ja noteiktā savā dzīves posmā būtu varējusi transformēties par mitoloģiski adekvātu sukubu, dzīve būtu bijusi daudz skaistāka.

[forši, ka vecmāmiņa nelasa manu cibu, visādi paziņas arī varētu nelasīt, bē]