vēl es nesaprotu agrumentu par liekulību.
tas ir, saprotu, bet nespēju savilkt negatīvās paralēles.
liekulība ir tik vien kā nespēja pārlekt pāri emocijas dabiskai robežai, tai, kas katram sava. palikt pie tuvākā, nespējot aptvert tālāko.
just līdzi latvijas bāreņiem un no darba atlaistai mammai, nevis badā mirstošajiem āfrikas bērniem [piedodiet, āfrikas bērni, par jūsu vārda atkal jau nelietīgo valkāšanu].
just līdzi kaķītim, kurš iesprūdis kokā, bet pusdienās gardu muti štampāt iekšā karbonādi.

es pat nespēju saņemties un atzīt "dzīvības neaizskaramību un vērtību". katrai dzīvībai ir vērtībai tikai šīs dzīvības nesēja acīs; arī manējai, un manā vietā pavisam ātri nāktu simts un viens cilvēkbērns. [dažreiz šķiet, ka] nebūtu slikti, ja kāds atsāktu kanibālismu [ne tikai kongo], jo tas atgrieztu cilvēku līdzvērtībā ar visiem pārējiem [jo šobrīd viņš tik nesmuki izkritis no vispārējās "visi visus ēd" ķēdes].

vēl es nesaprotu, kāpēc es ierakstos cibā tikai transcendentālā īgnuma mirkļos. cilvēki, kuri mani satiek retāk, bet lasa biežāk, sāk uzdot jokainus jautājumus. a es pavisam nekaitīga, no naktskrekla ar ruksi un uzrakstu "i was born to sleep" joprojām neizlīdusi un karstas vannas alkstoša.