Man kaut kas līdzīgs notika pagājušā gada beigās. Man liekas, mūspuses izcelsmes meitenēm ir tāda tendence noteiktā vecumā.
1) metu pie malas teicamnieces sindromu;
2) lielākajiem stresa izraisītājiem tā arī pateicu, ka es sev tāda esmu vienīgā un tāpēc vairs nevaru būt par atkritumu kasti viņu problēmām, kuras atrisināt es tāpat nevaru (to pašu izskaidroju arī sev, un man tā saprašana prasīja daudz ilgāku laiku);
3) sāku vingrot un apzinīgi ēst;
4) dzēru tradicionāla herbālista parakstītas tējas "aizturētām dusmām, apātijai un sieviešu jautājumiem";
5) beidzu visu darīt par 100%, tagad ir lietas, kas man ļoti patīk un kur es iesaistos par 100%, bet ir tādas, kur piedalos par 75% un tādas, kam ļauju dabīgā veidā izbeigties, ja neviens cits to vezumu vilkt negrasās.
Nejūtos ideāli, bet ir labāk.