kāpēc grāvis tomēr ir viens no drošākajiem rīgas rajoniem:
visa agresija ir vērsta uz savējiem. atšķirībā no, teiksim, ķengurraga, kur šļirces un asinis rotāja kāpņutelpu katru, absolūti katru dienu, divas reizes īsā laikā piedzīvoju bomžu uzbrukumu [un attīstīju sevī cīņas mākslas prasmes] un nemitīgi gaisā saodu ļaunumzu, grāvī iespēja nejaušam garāmgājējam uzskriet 28 reizes uz sveša naža un palikt šķērsielā guļam, nav liela.

stroikas iemītnieki, piemēram, ļoti nejauki mēdz izturēties viens pret otru, taču no ne-savējiem pat cigaretes nestreļī.

grāvis nav narkotiku rajons. šeit neko netirgo un nepērk. grāvis ir konservatīvs un dod priekšroku divlitrīgajiem aliem un kandžai, savukārt aknu sadalīšanās process padara cilvēku gaužām miermīlīgu un darboties nespējīgu.

grāvis ir kluss rajons, sevišķi salīdzinot ar centra bestiāriju ap trijiem no rīta vai purčiku, kur nosacīti nesen pavadīju nakti un mulsu par apkārtnotiekošā sabantuja apmēriem. esmu zaudējusi visu rūdījumu un izturību.

grāvī ir ļoti maz diennakts iestāžu, un pat ļohas točka ievēro stingri izmeklētu pastāvīgo klientu principu. pat man tur neko nepārdotu.

liela daļa grāvja iedzīvotāju pieder pie jehovas liecinieku sektas, tāpēc lielākais grēks, ko viņi atļaujas - ietērpties baltos kreklos un nolasīt manā mežā visas zemenītes vai uzmākties citādiem ar savām brošūrām.