kas mani biedē kaut kādā globālā līmenī -
ne jau "sabrukums" kaut kāds, tāpat te nebija nekā vērtīga vai kaut vai interesanta, kam sabrukt, ne kinematogrāfa, ne nanotehnoloģiju, ne kosmosa izpētes programmu -
sabrūk kaut kāds patēriņš, un sūds ar viņu.
mani uztrauc tas, ka cilvēki reāli jūk prātā, medicīniskā nozīmē un masveidā.

un vēl. nesen biju sabiedriskā vietā, tecināju asinis pēdējai analīžu porcijai. kāda sieviete ar bērna ratiem iesprūda durvīs, kam sekoja tipiska ne-reakcija no telpā esošajiem. nu, lūk, arī es kādu minūti blenzu uz viņu tikpat stiklainām acīm, kamēr līdz smadzenēm beidzot izlauzās signāls, ka vajag taču palīdzēt. uzmanieties, trulums ir lipīgs.