ēdu suši ar rokām [esmu nekulturāla, dzīvoju mežā], satiku pusnakts braucēju [uz milzu trīsriteņa; ko tādu vajag arī man].

bet vispār reklāma:

ticības moments, ka spēšu, nav liels, bet varbūt pienācis laiks mēģināt uzstutēt sevi augšā nevis ierastajos desmitos, nevis nožēlojamā kompromisa astoņos [žāv], bet reālajos sešos?! varbūt kāds vēlas palīdzēt man cīņā par iespēju ieraudzīt saullēktu vai kas nu tur no rītiem notiek un pievienoties?

jo kopš atgriešanās esmu kļuvusi par kļecku, neskrienu, laiski staipos, skatos seriālu "nikita" un cenšos iedvesmoties, bet nesanāk, toties sanāk nebeidzami priecāties [vienā no nesen redzētajām sērijām gūstā tika saņemts ļaunumļauns cilvēks, kurš savām rokām izveica genocīdu pret divu balkānu valstiņu - kosovas un latvijas - miermīlīgajiem iedzīvotājiem].