mana pēkšņa patika pret sauļošanos ir nevis pārprasta skaistuma kulta ietvaros, bet aiz nemitīgas salšanas. saritināties piesaulē kā ķirzakai un sastingt. iedeguma krāsa ir nebūtiska. manis pēc, es varētu kļūt zaļa.

un cik dīvaini ātri cilvēks pie visa pierod. ja vēl pirms pāris dienām "poltergeists" uzdzina šermuļus, tad tagad omulīgā skrabināšanās, grabināšanās un žalūziju raustīšanās ieaijā. un mistērija atrisinājās pavisam vienkārši - no ārpuses iekšā laužas drūmmežs, no iekšpuses ārā - naktstaureņu bari [viņiem kaut kur tepat ir perēklis, bet lai]. ar nepacietību gaidu brīdi, kad siena tiks saēsta, sagrauta.