telefonisko konferenci ar māti ik pa brīdim iztraucēja aizsmakuši kliedzieni un buh-buh attālinātā fonā. pie mana sirdsmīļotā ex-kaimiņa imanta ar garo bārdu kārtējo reizi lauzās kāds draugs. ar cirvi, bet tas nav nekas jauns. cirvis jebkurā gadījumā ir labāks par ugunsgrēkiem, ko imants reizi pa reizei mīlēja izraisīt. mierīgākos brīžos viņš mēdza nākt ciemos, lai aizņemtos sāli vai telefona laiku un pastāstīt, ka viņu aicina strādāt par rektoru sorbonā, un viņš tā kā īsti negrib, bet nu laikam jau jābrauc. imants uzdāvināja man dzintara krelles un dzelzs nervus sadzīvē, lai arī kristiešu dziesma "naida nebūs vairs, kaimiņu nebūs vairs" joprojām rod atbalsi manā sirdī.

rīt nogriezīšu matus un pārtapšu par meiteni, un nerakstīšu vismaz kādu brīdi par šķūnīšu dedzinātājiem un citiem sugas brāļiem. rakstīšu par ēterisko, skaisto un netveramo. bet labāk jau tomēr tveramo.