par sievišķo lielību
beidzot esmu atradusi savu ideālo "draugu" profila bildi. kopš esmu viņu ielikusi, slepeno pielūdzēju skaits ir sarucis līdz daļskaitlim, toties esmu saņēmusi nepazīstama cilvēka atsauksmi "ja es tevi ieraudzītu uz ielas, tad nobītos".

[runa ir, protams, par šo bildi:
http://www.flickr.com/photos/16843880@N03/3092969997/]

bet žurnāls "lilit" stāsta, ka mans riebums pret sievišķo lielību ir nosodāms, jo tā ir laba un stratēģiska lieta.
bet vispār mans mīļākais kompliments, ko es jelkad esmu saņēmusi [sabiedriskās ļurbāšanas vietā ap trijiem naktī pie sazin kuras zaļās tējas]: ar tevi var runāt tāpat kā ar рыбу! [šo sapratīs tikai zinātāji, bet]
bet es vismaz cenšos kļūt izsmalcinātāka un atvados no iemīļotā ēdiena - jēlām un knapi atkausētām krabju nūjiņām, kāri plēst ārā no iepakojuma un ēst gardu muti.
bet vispār kaut kā labi un viegli.