ir frāzes, ko cilvēki nesaprot. "es negribu" un "man nevajag", piemēram.

mani, bļe, ļoti apmierina mans dators. ja sliktumam vēl ir iespējama kaut kāda gradācija, tad ar labumu viss ir vienkāršāk - ja ir sasniegts punkts, kurā ir labi un ērti, tad visi turpmākie uzlabojumi ir lieki. es tos vienalga nepamanīšu.

man nevajag jūsu linuxus, jo man nav nekādu problēmu ar windows. man nav vajadzīgs plakanais monitors. ja es gribēšu "smukākas krāsas", es iešu palūrēt saulrietu. man nav vajadzīgs lielāks cietnis ["vai, kāds tev maziņš!"] - es nespēlēju datorpspēles [garlaiko līdz nāvei & ar zobenu es varu pamahāties arī tāpat], es neglabāju 300 gb ar porno vai mūziku, ko tā arī nekad nenoklausīšos. man ir lielisks dators, ar kuru es saprotos telepātiski. ar to es negribu teikt, ka man piemīt maģiskās spējas, bet gan to, ka manam datoram piemīt veselais saprāts vai vismaz tā aizmetņi. savādāk viņam nenāktos viegli izveidot ar mani sadarbību. parastā evolūcija. palasiet darvinu. kad nelietis avatar grib dabūt bildes, kurās esmu redzama ar šausmām grimasēm, dators izliekas, ka nekādu bilžu nav. vispār. kad avatar paiet nostāk, bildes parādās. kad m. pārāk ilgi sēž pie datora un nenāk gultā, dators izslēdzas. pats no sevis. un mani viņš klausa no pusvārda, no puspieskāriena.

ja es vēl vienu reizi ļaušos pierunāšanai un laidīšu avatar "tikai mazliet patīrīt" savu datoru, nonāvējiet mani [atkārtots stulbums nav pelnījis pastāvēt]. ja izdosies atdzīvināt cietni, protams. šobrīd sēžu "elikā" halātā un čībās [jo grāvja i-kafē izrādījās pagalam] starp skaļi raudošām ārzemniecēm [mani šī tehnika arī sarūgtina] un skaļi brēcošiem jauniešiem un ne-es-mu priecīga.