koku virsotnes un skuju matracīši
skaudība. man ir daudz ļaunu īpašību, bet skaudības vroģe nav, izņemot tādu dažas milisekundes pastāvošu, jo viena cibiņa, piemēram, māk pielocīt ar rokdarbiem veselu pūra lādi, cita ir iemūžināta aš veselās desmit gleznās, vēl cita to vien dara, kā riņķo apkārt zemeslodei. bet tie visi ir nieki.

ja man pieliktu pie deniņiem šaujamieroci un teiktu: mirsti vai arī mainies ar kādu dzīvēm, turklāt tavu izvēli sašaurina tev apkārt esošo paziņu loks [ne uz brunejas sultāna miljoniem, ne uz pamelas andersones silikona pupiem pretendēt nevar], vienīgā izvēle, ko nenožēlotu, būtu, šķiet, narayana. visu laiku klusām apbrīnoju.