aprunājot ar m. deju indieti, paudu skepsi (nu labi, bažas) attiecībā uz viņa šī gada plāniem, jo reāli nespēju iedomāties, kā viens cilvēks varēs pavilkt studijas, darbu nakts maiņā, divas deju grupas un valodu valodiņu. jo man vajag manas nodarbības, man nevajag indieti ar nervu un visa pārējā sabrukumu! mierinu sevi ar to, ka saīds pa šiem diviem gadiem, kopš ieviesies kafenē, un citi kafenes indieši nav slimojuši ne-kad. nevienu pašu dienu. par spīti naidīgajam klimatam utml. tā ir tā slavenā dabiskā atlase, kad no desmit bērniem astoņi nomirst, toties divi atlikušie ir neuzveicami?