pirmo kontaktu ar indiešiem piedzīvojām pirms gadiem pieciem, kad mūs uzaicināja uz divali lat-ind ģimenē. atceros izrīšanos (jo īpaši jauko torti ar svastiku*) un to, kā visu vakaru spēlējām mēmo šovu. pareizāk sakot, spēlēja indieši, mēs ar m. drīz metām mieru, jo tur visi bija ar ahūniem doktora grādiem un minēja vārdus aļa transcendence, turklāt minēja ātrā un neiespringtā tempā! atceros indiešu dzeršanu aļa viena aldara zelta alus sūkšanu divas, trīs stundas. un, protams, vakara naglu - salūtu pagalmā, kura laikā visi transcendentālie doktori lēkāja kā desmitgadīgi bērni.

*

(ģimenes indiešu puse, hemangs v., vienu brīdi ownoja indiešu kafeni pie lu centrālās ēkas (savlaik manīju cibā labas atsauksmes), bet pēc gada meta mieru, jo viņi tur bija divi cilvēki, un tā bija 24/7 dzīve kafenē; kā arī izdeva savu recepšu grāmatu zvaigznes apgādā (būs jāatrod plauktā, jo indieši ir mani iešeimojuši interesē par kulināriju))

otro kontaktu dabūjān pēc gada, gruzijā, kad būkoju lētāko hosteli, kur nobāzēt sevi un mantas, un būkoju savā stilā, ti pohujā, nelasot revjū. rezultātā attapāmies brūkošā ēkā kopā ar ziljonu indiešu, šrilankiešu, pāris bēgļiem no irākas un nigērieti rebeku, kas bija tur galvenā. labi, ka viņi tur bija, jo man bija bail tuvoties turienes plītij, tā vienmēr iedegās ar tādu kā sprādzienu, tāpēc es vienmēr izmantoju to indieti, kas bija pa rokai. nekas traks ar mums šo 9 dienu un nakšu laikā nenotika, neskaitot vēlmi taisīt ar mums selfijus un iepazīstināšanu ar visām tantēm, māsīcām un otrās pakāpes brālēniem virtuves skype konferenču laikā. par spīti tam, ka cilvēki tur lielākoties atradās netīkamā finansiālā situācijā (vairāki bija tikko aizgājuši no darba stroikā, kur viņus nodzenāja pa padsmit stundām diennaktīm un īpaši nemaksāja; beisiklī cilvēki gaidīja vīzas, lai dotos pie radiem uz angliju), mūs bez liekām runām pārvietoja uz hosteļa labāko istabu ar balkonu no istabas, ko biju nobūkojusi es (būceni ar vienīgo logu, kas uzlūkoja smēķētavu), neļaujot man piemaksāt.