šorīt sēdos neldijā un pagriezu atslēgu. motors ierūcās... lai tūlīt pat apklustu. un vēlreiz. un vēl.
zvanu, protams, neldijas vecajam saimniekam, kurš neizpratnē groza galvu un, iespējams, vaino imobilaizeru. bet vispār jokaini. labi, rīt atbrauks, tad skatīsies. nodomāju - vēsturisks brīdis, beidzot neldiķim kaut kas noplīsa pats, ne es kaut ko noplēsu, un kāpu mikriņā.
pēc dažām stundām zvana vecais saimnieks un vaicā, vai es gadījumā nedarbināju mašīnu ar nebraucamo atslēgu (ir tāda, der tikai aizslēgšanai/atslēgšanai, nekam vairāk). es, protams, dievojos, ka NE, tik stulba es taču neesmu!
bet zini kā, izskatās, ka tomēr esmu.
toties mikriņa šoferis pa visu mikriņu klausījās audiogrāmatu krieviski. kaut kādu fentezī hrenovo, par magiem, elfiem un vilkačiem. klausījos atplestu muti. šitā man bija pietrūcis.