ahujeķ, izrādās, vidam ir vesela aplikācija "attaisnotie izdevumi"!

***

tādu pašu ahuju nesen piedzīvoju, gūstot pielaidi kādam projektam. bija jāpieliek pašas mabilka pie pašas laptopa, turpinot atrasties grāvī un trenūzenēs, tad kkas nopīkstēja un virtuālie vārti bija vaļā. jutos kā viljama gibsona romānā.

***

turpinot sarunu par virtualitāti, esmu pusmūžā atklājusi sev etsiju un tāpēc nepiedalos nekādās akcijās aļa "gads bez drēbju iegādes". neesmu gan (vēl) sākusi šopingot alkatīgāk nekā ierasts, taču prikiņ, esmu visu mūžu uzskatījusi sevi par cilvēku, kam šmotkas ir vienaldzīgas, bet izrādās, es vienkārši nebiju redzējusi šmotkas, kas man varētu patikt! also, tas ir patīkams kompromiss starp ķīniešu bērnu paverdzināšanu un gājienu pie skrodera (neesmu tik buržuāziska, plus, ja galvā zinātu, ko man vajag, visticamāk, iemācītos šūt pati).